Lai stāstītu par šīgada neaizmirstamāko notikumu, jāatgriežas pagātnē. Mans ciltskoks no tēva puses dalījās divos zaros. Mūsu ģimene dzīvoja Madonā, bet tēvabrāļa ģimeni dzīves ceļi aizveda uz Ventspili.
Lai stāstītu par šīgada neaizmirstamāko notikumu, jāatgriežas pagātnē.
Mans ciltskoks no tēva puses dalījās divos zaros. Mūsu ģimene dzīvoja Madonā, bet tēvabrāļa ģimeni dzīves ceļi aizveda uz Ventspili. Abu brāļu ģimenes ar bērniem vasaras pavadīja tēva mājās Vietalvā pie mūsu mīļās vecāsmātes. Tie bija visjaukākie brīži, kad visi tur satikāmies. Jau sen mūsu vecāmāte mirusi, viņas mājā dzīvoju es ar ģimeni. Tagad jau daudzus gadus arī tētis un viņa brālis ir aizsaulē.
Joprojām abu brāļu bērni un mazbērni, tagad jau arī mazmazbērni, dzīvojam katrs savā Latvijas malā. Attālums ir ļoti liels, un ne vienmēr arī “maks” atļauj satikties. Ventspilī nebiju ciemojusies septiņpadsmit gadu. Dēla ģimene ierosināja braucienu pie radiem un uzaicināja mani tajā piedalīties. Tobrīd Ventspilī bija pilsētas svētki.
Ļoti jauka bija atkalsatikšanās ar visiem radiņiem, kuri nebija redzēti daudzus gadus. Tik daudz bija ko pārrunāt un atcerēties. Prieks par saviem un radu bērniem, mazbērniem.
Pastaigas līdz pagurumam pa pilsētu un tās ievērojamākajām vietām, kuras mainījušās līdz nepazīšanai. Ventas krasts un daudzie pasākumi šajos svētkos. Arī Lemberga kungs neatteicās kopīgi nofotografēties. Dienas gaitā vairākas reizes viņu sastapām lielajā cilvēku pūlī.
Kulminācija visam — svētku uguņošana vakarā Ventmalā. Cilvēku tūkstoši Ventas krastā. Elpu aizturējuši, vērojām raķešu ziedus naksnīgajās debesīs, kuras atspoguļojās Ventas ūdeņos. Cilvēku kopība un skaistums saviļņoja līdz asarām.
Pēc uguņošanas, dodoties mājup, dēls jautāja: “Mammu, kā tev patika vārdadienas dāvana?”. Jā, tā tiešām bija visskaistākā dāvana, kādu savā mūžā esmu saņēmusi.
Liels paldies bērniem un tiem cilvēkiem, kuri velta lielu darbu un pūles, sakopjot mūsu Latviju.
Vizma Vietalvā
