Viena no vecākajām aptiekām Aizkraukles rajonā ir Gostiņu aptieka.
Viena no vecākajām aptiekām Aizkraukles rajonā ir Gostiņu aptieka. Jau vairāk nekā 20 gadu tā ir farmaceites Tamāras Balodes darbavieta. Kāda lasītāja ierosināja: “Par Tamāriņu gan uzrakstiet!”.
Kad sestdienā viesojos Gostiņu aptiekā pie Tamāras kundzes, mūsu sarunu laiku pa laikam pārtrauca apmeklētāji. Var just, viņa te ir savējā — mierīgi un pacietīgi skaidro, kas darāms nelaimes gadījumā. Ir pacienti, kuri zina, ko grib, ir tādi, kuri nāk konsultēties, bet galvenais — katrs šeit jūtas gaidīts.
Pēta dzimtas saknes
Tamāra Balode ir dzimusi Sibīrijā. Ģimene divas reizes bija izsūtīta. Kad vaicāju, kāpēc Tamāra izvēlējās farmāciju, viņa atteic, ka varbūt “vainīgi” vectēva gēni — viņš bijis mediķis, Čehijā mācījies par ķirurgu, kara laikā nosūtīts dienēt Daugavpils cietoksnī, kur ārstējis ievainotos. Pēc tam bijis izsūtījumā Sibīrijā, kur arī miris.
Tamāras kundze ar lielu aizrautību stāsta, kā sākusi pētīt senču radurakstus — pa tēva līniju tikusi līdz pat piektajam augumam. Izrādās, dzimtas saknes iesniedzas Polijā.
Viņas attāls sencis, savulaik poļu skolotājs, par dumpīgumu un nemieru celšanu izsūtīts uz Daugavpili. Tur viņš arī ieskatījies kādā vietējā skaistulē un izveidojis ģimeni. Savukārt kādu citu radinieku no tā paša atzara dzīves ceļi aizveduši uz Pēterburgu, bet viņš no turienes izsūtīts uz Daugavpili… par kādas dāmas apvainošanu. Tamāra smej, ka saistība ar Daugavpili ir gandrīz visiem ģimenes locekļiem — viņa pati 1974. gadā beigusi Daugavpils vidusskolu, bet vecākā meita Līga Daugavpils universitātē studēja filoloģiju.
Skolu beidz ar izcilību
Pēc vidusskolas beigšanas Tamāra vēl īsti nebija izlēmusi, ko darīt tālāk — vilināja gan farmācija, gan gleznošana. Viņa nolēma gadu pastrādāt Daugavpilī par farmaceites palīdzi. Un tad jau viss aizgāja kā pa diedziņu — 1978. gadā viņa ar izcilnieces diplomu beidza P. Dauges 1. medicīnas skolu. Vēlāk viņa studijas nolēma turpināt. 2003. gadā Tamāra saņēma diplomu par P. Stradiņa universitātes Farmācijas fakultātes beigšanu.
Diplomdarbs par aptiekas vēsturi
Viena no tēmām Tamāras diplomdarbā bija Gostiņu aptiekas vēsture. To pētot, viņa savākusi daudz izziņas materiālu un fotogrāfiju un secinājusi, ka aptieka savu vietu vairākkārt mainījusi. Pirmais provizors Gostiņu aptiekā bijis kāds Paulsona kungs.
Daudzi gostiņieši ar labu vārdu vēl atceras vienu no visilgāk strādājušajām aptiekas vadītājām farmaceiti Veltu Siliņu—Staprēnu, kura to vadīja no 1958. gada. Tajā laikā aptiekas mājā bija ambulance, strādāja ārsts, un aptiekas kolektīvs bija liels.
Tamāra Gostiņu aptiekā sāka strādāt 1983. gadā. Simpātiskā farmaceite iepatikās toreizējam kinomehāniķim Jānim, kurš jauno sieviņu no Zalves atveda uz savām mājām Gostiņos.
Tamāra aptiekas vadību pārņēma 1992. gadā, bet 1996. gadā, lai aptieku glābtu no slēgšanas, viņa to privatizēja. Tad arī atjaunoja tās vēsturisko nosaukumu “Gostiņu aptieka”. No 2000. gada Tamārai laba palīdze darbā ir Biruta Černiševa.
Privatizācija — pārsteidzīgs lēmums
Tamāra ar rūgtumu stāsta, ka, viņasprāt, tieši pēdējos desmit gados aptieku nozīmība ir zudusi. Medikamentu tirgotavas “piekabinātas” gandrīz vai katram lielveikalam. Arī pārtikas veikalos bieži vien pārdod dažādus uztura bagātinātājus, bet tos vajadzētu pārdot zinošam cilvēkam.Valstij nevajadzēja pieļaut aptieku privatizāciju. Piemēram, Pļaviņās ir trīs aptiekas. Vai tad tas ir loģiski, ka tām savā starpā jākonkurē? Teorētiski tagad iznāk tā — kurš farmaceits pircējam “iesmērēs” vairāk medikamentu, tas arī pastāvēs.
Reiz Gostiņu aptiekā iegājis kāds nejaušs pircējs un jautājis: “Nu, kas jauns jūsu bodītē?”. Tamāra viņam atbildējusi: “Bodīte ir aiz stūra, bet te ir aptieka!”. Viņasprāt, aptieka ir kā svētnīca, un te cilvēkam jāsaņem profesionāla konsultācija un palīdzība.
Salīdzinot ar agrākiem laikiem, farmaceita darbs tagad ļoti mainījies. Agrāk lielu daļu zāļu gatavoja turpat aptiekā. Tamāra atceras, ka mācekles gados Daugavpilī paši gatavojuši pat ūdeņraža pārskābi. Tagad zāļu gatavošanai vajag īpašu licenci.
Mēra asinsspiedienu, nosaka cukura līmeni
Rudenī aptiekā pircēji (Tamāra gan labprātāk viņus sauktu par pacientiem — aut.) biežāk izvēlas medikamentus pret dažādām vīrusu saslimšanām. Savukārt vasarā aptieku vairāk apmeklē atpūtnieki.Viņi šurp nāk galvenokārt izmērīt asinsspiedienu vai arī noteikt cukura līmeni. Tamāra to apguvusi speciālos kursos. Vairākkārt gadījies — cilvēks nemaz nav zinājis, ka viņam ir paaugstināts cukura līmenis. Pēc farmaceites ieteikuma vairāki apmeklētāji laikus sākuši ārstēties. Nereti dāmas aptiekā nāk nosvērties, tiesa, tagad svariņi pieķēdēti, jo iepriekšējiem “pieaugušas kājas”.
Ja salīdzina aptiekas apmeklētāju agrāk un tagad, krasa atšķirība ir zāļu daudzuma iegādē — agrāk cilvēki katram gadījumam zāles pirka arī priekšdienām, tagad — tikai tās, kuras vajag konkrētā brīdī.
Gadu gaitā Gostiņu aptieka vairākkārt bijusi uz robežas: būt vai nebūt. Līdz ar ambulances likvidēšanu, saruka preču apgrozījums. Tagad ārsti ir tikai Pļaviņās, un pacienti zāles bieži vien pērk turpat blakusesošajā aptiekā. Taču ir arī tādi, kuri uzticīgi tikai Gostiņu aptiekai.
Labākās zāles
— Strādājot par farmaceiti, pie bagātības tikt nevar, — saka Tamāra. Aptiekas īpašniecei jāveic arī visi saimnieciskie darbi. Labi, ka viņai ir tik saprotošs vīrs, viņš palīdz aptiekas remontdarbos. Ir ielikti jauni logi, durvis, pašu rokām sagatavota malka ziemai. Vajadzību gan vēl ir ļoti daudz, bet visvairāk nepieciešams dators. Pēdējā laikā Tamārai daudz kas ir pārrunājams ar jaunāko meitu Ilzi, jo viņa iet mātes pēdās — mācās par farmaceiti.
— Salīdzinot ar mani, meita ir daudz izlēmīgāka. Ja es par kaut ko šaubos, meita par to ir pārliecināta, — saka Tamāras kundze. Viņas un pārējo ģimenes locekļu atbalsts Tamārai ir labākās zāles brīžos, kad šķiet — viņas darbs ir kā cīņa ar vējdzirnavām. Bet tas jau tāds īslaicīgs vājuma mirklis, jo Tamāras izpratnē aptiekārs nav tikai profesija — tas ir dzīvesveids un pārliecība.
