“Staburagā” publicētais Ināras Sudares raksts “Atcerēsimies ne tikai kapos!” liek aizdomāties ne tikai par pensionāri, kura nesagaidīja pašvaldības apsveikumu, bet par attieksmi pret šo paaudzi kopumā.
Vadītāju raksturo tas, kā viņš skatās uz “mazo” cilvēku, vai satiekoties aprunājas ar katru večiņu, vai iet, ar degunu “stumjot mākoņus”, nevienu neredzot. Jo zemākas “proves” vadītājs, jo lielāka uzpūtība.
Ķīnieši nevienam nenovēl dzīvot pārmaiņu laikā. Pie mums, par nožēlu, pārmaiņu laiks ir pārāk ieildzis. Bieži skan frāzes: kad aizies šī paaudze, jānotiek paaudžu maiņai, liekot saprast, ka aizejošā paaudze ir lielākais traucēklis mūsdienu cilvēku labklājībai. Kritizējot cilvēkus, kuri dzīvoja un strādāja okupācijas gados, šie gudrinieki nekautrējas dzīvot viņu celtajās mājās, ērti justies kabinetos un izmantot pensionāru nodokļus. Prātnieku Andži veikli “prihvatizēja” cilvēku radītās materiālās vērtības, kļūstot par politisko eliti.
Pēdējos trīsdesmit gados latviešu tautas šķelšanas un naidošanas politika darbojas ļoti veiksmīgi, tikai nav saprotams, cik ir režisoru un kur viņi ir. Aizejošajai paaudzei tiek uzvelti visas pasaules grēki. Arī rietumu tautieši brīžiem izsaka vērtējumus, cik nepareizi mēs esam dzīvojuši, kalpojuši okupācijas varai, bijuši “stukači”, nodevēji. Bet jūs savulaik, mūkot projām, nodevāt vissvētāko — dzimteni! Ko modinātu Atmodas gados, ja toreiz pāri jūrai aizpeldētu visi? Dzirdot tādas runas, tās uztveru kā zaimus maniem vecākiem un viņu paaudzei, kuri kara laikā ar bērnu pulciņu, kuri prasīja ēst, palika bez pajumtes. Vairākus gadus no tumsas līdz tumsai strādāja kolhozā, nesaņemot par to nekādu samaksu. Var apbrīnot viņu spēku un izturību. Viņi bija īstais Latvijas zemes sāls. Nav brīnums, ja kāds neizturēja — salūza. Tagad zinātnieki, kuri dzīvoja citā zemes malā, tērē tūkstošus, gudri spriedelē, pēta, lai simtgadē vēl vairāk sašķeltu sabiedrību. Ko pagātnē var izmainīt? Kam tas ir izdevīgi? Ne jau tautas vienotībai un saliedētībai.
S. S.
P. S. Paraksts atbilstošs regulai.
