Jau vairākus gadus Ineses Kalnozolas vaļasprieks ir fotografēšana, un viņa pati bilst, ka tā ir dzīves diktēta izvēle — gribējies iemūžināt savu četru bērnu īpašos mirkļus, un pamazām ar šo jomu ļoti aizrāvusies. Ineses bildēs ir tik dažādas emocijas. Tās dzirkstī un uzrunā, un kaut kas no šīs dzirkstošās emociju gammas ir arī viņā pašā.
Ilgi pētu Ineses fotogrāfijas, jo tās man ļoti patīk. Kad sociālajos tīklos ieraugu viņas pēdējo darbu — ģimenes fotosesiju pie jūras, saņemos Inesi uzaicināt uz interviju. “Tas ir tikai mans hobijs,” saka viņa, bet manam priekšlikumam piekrīt.
— Kā sākāt fotografēt?
— Mans tēvs savulaik aizrāvās ar fotografēšanu. Ne visiem padomju laika bērniem mājās ir daudz bērnības bilžu, bet man ir. Tēvs nomira, kad man bija 21 gads. Skapī mētājās viņa fototehnika, bet tolaik domāju: nē, tas nav man. Pirmais pusprofesionālais “Canon” fotoaparāts manās rokās nonāca darbā — strādāju policijā, un tur vajadzēja arī fotografēt. Tam vēl bija filmiņas, puiši ierādīja, kā fotografēt, un man sanāca. Vairāk fotografēšanai gan sāku pievērsties, kad piedzima bērni. Tad es sapratu, ka jāiemūžina katrs viņu dzīves mirklis. Man, tāpat kā jebkurai māmiņai, bija svarīgi piefiksēt katru jaunu kustību, katru mīmiku, bērnu rotaļas. Kad piedzima meitas, gribēju uz fotosesiju aicināt profesionālu fotogrāfu, bet vīrs pamudināja: tu to vari darīt pati! Nopirkām labu fotoaparātu, liku savas mazulītes plauktos, noformētos grozos un tikai knipsēju. Mamma stāvēja blakus un uztraucās: ko tu dari? “Tu tikai stāvi un, ja kas, ķer!” atbildēju. Tā tas pamazām sākās. Tad draudzenes gribēja punča bildes, gribēja mazuļu foto, un pamazām sāku arī viņām izlīdzēt. Tā fotografēšana jau sešus gadus ir mans vaļasprieks.
Iemūžināt emocijas
— Esat mācījusies foto kursos, bet kur vēl gūstat zināšanas?
— Daudz padomu var atrast internetā, pērku grāmatas, kurās aprakstīti vienkārši paņēmieni, kā saskatīt un uzņemt labākas fotogrāfijas, kā radīt emocionālu attēlu. Mana padomdevēja ir arī Evita Elksne, fotogrāfe, kura strādā Īrijā un specializējusies tieši mazuļu bildēšanā. Bieži sarakstāmies, un viņa man dod padomus. Skatos, iedvesmojos un mēģinu pati. Cilvēkiem lielākoties patīk pozitīvas un smaidīgas bildes, bet man patīk tajās parādīt arī citas emocijas — skumjas, dusmas, sarūgtinājumu. Man patīk radīt bildes ar zemtekstu, stāstu, fonu. Pateicīga modele ir vīra meita Patrīcija, ar viņu top dziļu domu bildes. Cenšos apstādināt mirkli, kas liek aizdomāties un raisa emocijas, ka dzīvē ir arī ikdiena, sāpes, kuras bieži negribam redzēt un par kurām negribam runāt. Šīs bildes aizskar sirds stīgas un iet dziļi caur sirdi. Nesen fotografēju arī ģimenes, kuras ir sociālā dienesta redzeslokā. Mani ļoti aizkustināja kāds mazs puisēns — tik daudz emociju mazajā sejiņā, ka nevarēju noturēties viņu fotografēt vēl un vēl.
— Ko jums vēl patīk fotografēt?
— Mazulīšus. Pie mums mazpilsētā cilvēki gan tik ļoti nevēlas taisīt mākslas bildes savam mazulim, taču zinu, ka Rīgas firma “Tikko dzimis”, kura specializējusies jaundzimušo fotografēšanā līdz divu nedēļu vecumam, ir ļoti noslogota. Tik mazu bērniņu labāk fotografēt, kad viņam ir diendusa. Šajā vecumā guļošu mazulīti var ielikt dažādās pozās, jo viņš pārsvarā ēd un guļ. Arī man bijis dažas dienas vecs fotomodelis, bet pārsvarā tie bijuši vecāki bērniņi. Jo mazais kļūst vecāks, jo kļūst aktīvāks, ieņem savas pozas, apgūst kustības, un tu vairs nevari viņu tik vienkārši iegrozīt pozā, kurā gribi.
Bilde ar “odziņu”
— Bērnu un ģimeņu fotosesijas ir populāras?
— Pēdējā laikā tās kļūst arvien aktuālākas, un ģimenei tas ir ļoti labs pasākums. Divās kopā pavadītajās stundās var viens otru vairāk iepazīt, saliedēties. Parasti draugu un paziņu ģimenēm, kuras bildēju, iesaku izvēlēties apģērbā vienotu krāsu gammu — tas dod kopību, un arī bilde izskatās īpaša, ar “odziņu”. Pārāk daudz raibuma aizēno pašu cilvēku. Nesen arī savu ģimeni noskaņoju fotosesijai pie jūras un izvēlējos visus ietērpt baltā. Šī krāsa ir svinīga, un bildē izskatās īpaši labi. Fotosesijai iepriekš jāsagatavojas, arī emocionāli. Arī es savējos ilgu laiku noskaņoju šim pasākumam, īpaši vīru un dēlus, bet meitenes šajā vecumā vēl labprāt fotografējas. Puikas parasti saka: jau atkal!
— Jūsu bildēs jaušama izdoma, māksliniecisks piesitiens. Esat šajā jomā mācījusies?
— Nē, tas vienkārši manī ir. Ja man būtu jānoformē telpa: tāds skapis, pie tādas sienas un vēl pieskaņoti aizkari — pie tā man būtu ļoti jāpiedomā, taču savienot krāsas un kompozīciju bildēs — to es varu. Visu iztēlojos, iedomājos, vizualizēju jau iepriekš. Fotografēšanā savā ziņā esmu ievilkusi arī savus tuvos cilvēkus, piemēram, vīratēvs speciāli gatavo stilizētas koka gultiņas zīdaiņu fotografēšanai brīvā dabā, bet mana mamma ir rokdarbniece un ada rūķu cepures fotosesijām.
Sapucējies — un uz mežu!
— Ir bijusi kāda fotosesija, kura palikusi atmiņā?
— Kāda paziņa nebija savu ģimeni iepriekš informējusi par šādu pasākumu, tikai mirklī, kad ierados, nostādīja fakta priekšā: tagad fotografēsimies! Visi bija pārsteigti un samulsuši, bet spēja mobilizēties. Vīrs beigās pat pasmējās: tik sen neesmu bučojies, beidzot varu izpausties kameras priekšā!
— Kā izvēlaties vietu fotosesijai?
— Piemērota ir jebkura vide, kas kontrastē. Cilvēks ir saposies, skaists un var fotografēties graustos, uz veco māju fona — sanāk labi. Skaisti sapucējies mežā, pie dabas, pie ūdeņiem, pie klintīm — tas viss der. Fons piedod situācijai labu stāstu. Skaistas bildes var uzburt arī ziemā. Iedvesmojoties no krievu fotogrāfes, savas meitenes šoziem fotografēju puķainajos slāvu lakatos. Bija pirmais sals, balta sarma, un, ieraugot šo dabas burvību, bērniem saku: laižam fotografēties!
— Jūsu ģimenei laikam vienmēr jābūt gataviem šādiem priekšlikumiem.
— Pamazām jau viņi sāk pie tā pierast. Starp citu, reiz vīrs ar bērniem bija aizbraucis uz Mežaparku Rīgā pastaigāt, lai netraucēti varu paveikt savus steidzamos darbus. Puikas atbraucot paziņoja: cik labi mēs bez tevis atpūtāmies, mums nebija jāfotografējas pie katra koka! (Smejas.) Tikai nereti paši pajautā: mammu, vai man ir kāda bilde draugu profilam? Nē, nav, jo tu taču negribi fotografēties! Starp citu, šī motivācija palīdz — kad saku: šī derēs draugu profilam, puikas uzreiz dara, ko vajag.
Citā režīmā
— Esat vadījusi arī kāzas un pasākumus. Kā visu paspējat?
— Ar vīru esam bijuši vedēji daudzās kāzās, un vadīt pasākumu ir stipri līdzīgs darbs. Tad, kad esi procesā, nogurumu nejūti, tas iestājas pēc tam, kad viss jau aiz muguras. Man jāvelta pietiekami laika arī bērniem, ģimenei, un es cenšos to visu sabalansēt. Kad ģimenē ir četri bērni, jāmāk pārslēgties citā režīmā, jo ir jārēķinās ar citiem. Esmu sapratusi arī to: jo vairāk dari, jo vairāk vari paveikt. Protams, šajā ziņā nevar pāršaut pār strīpu, sevi ir jājūt, vajag gan izgulēties, gan atpūsties.
— Jums fotografēšana ir sirdij tuva?
— Jāatzīst, šī joma mani ļoti aizrauj un patīk. Ikvienam cilvēkam izdodas darbs, ko veic ar prieku. Turklāt man ļoti patīk emocijas, kas valda objektīva priekšā — smejamies, jokojam, un šajos mirkļos pozitīvi uzlādējos. Fotografējot tuvos cilvēkus, ir daudz lielāka atbildība — vai izdosies, vai viss būs kārtībā? Taču tas man ir labs treniņš, un, kas zina, varbūt kaut kad fotografēšana kļūs arī par manu darbu.
Pieturzīmes
◆ Dzimusi 1976. gada
25. martā.
◆ Pabeigusi Rīgas 1. Medicīnas skolu — vecmātes studiju programmu; Latvijas Policijas akadēmijā ieguvusi augstāko juridisko izglītību, patlaban studē pedagoģiju.
◆ Strādā par sociālo pedagoģi Aizkraukles pagasta sākumskolā.
◆ Vaļasprieks: fotografēšana, pasākumu vadīšana, veselības vingrošana TRX.
◆ Beigusi fotografēšanas
un fotografikas kursus pie Gundegas Deģes, Fotoakadēmijā apguvusi kursu “Emocionālā fotogrāfija”.
◆ Dejo Aizkraukles vidējās paaudzes deju kolektīvā “Radi”.
◆ Vīrs Andris ir uzņēmējs, četru bērnu māmiņa: dvīņiem Marisam un Markusam ir 10 gadi, dvīnēm Paulai un Robertai — 6 gadi, ģimenē ir arī vīra meita Patrīcija.
