Nākamnedēļ, 9. janvārī, 55 gadi apritēs Uldim Daubem no Kurmenes pagasta. “Esmu lepns, ka piedzimu janvārī — ja jau toreiz, mazs būdams, nenosalu, tātad esmu norūdījies visam mūžam,” smej jubilārs.
No Rīgas līdz Vallei
“Esmu dzimis Suņa gadā. Horoskopus lasu intereses pēc, tomēr tiem neticu. Katrs pats ir savas laimes kalējs un likteņa lēmējs — cik pats paveiksi, izdarīsi, tik arī tev būs,” viņš saka.
Uldis Daube dzimis Rīgā, jo māte toreiz strādājusi Torņakalna ieroču rūpnīcā. “Kādus ieročus tur ražoja, nezinu, nejautāju, bet pēc tam vecāki pārcēlās dzīvot uz Saldus pusi, māte strādāja par grāmatvedi, tēvs — par metinātāju. Mācījos Zaņas astoņgadīgajā skolā, pēc kāda laika viņi atkal mainīja dzīvesvietu, un es sāku mācīties Bauskas 1. vidusskolā. Man bija arī jaunāka māsa un brālis, dvīņi. Pēc kāda laika vecāki pārcēlās dzīvot uz Valli. Tur māte bija grāmatvede, tēvs — darbnīcu vadītājs, bet es pabeidzu 9. klasi un iestājos Aizupes meža tehnikumā.”
Ne deg, ne slīkst
Jubilārs teic, ka uz mācīšanos nav bijis īpaši čakls — dienasgrāmatā skolotāja bieži rakstījusi piezīmes un likusi divniekus. “Viņa sacīja: “Dumjš tu neesi, bet slinks gan.” Toreiz bija ļoti izturīgas dienasgrāmatas. Kad Bauskā mācījos kādā 3. klasē, nolēmu, ka tik “sarkanu” dienasgrāmatu uz mājām nevaru nest. Gāju pa Bauskas parku garām pilsdrupām, un tur dedzināja pērnās lapas. Es dienasgrāmatu lapās iekšā. Taču kāds to bija no ugunskura izvilcis un apdegušu aiznesis uz skolu. Tad nolēmu to noslīcināt un iemetu caurtekā. Taču atkal nepaveicās — kāds to izvilka un slapju aiznesa uz skolu,” stāsta Uldis Daube. “Atradējs labāk būtu paskatījies, pašķirstījis, tad saprastu, kāpēc dienasgrāmata tur peld!”
Ar pannu biksēs
Jautāts, vai par “sarkanajiem” ierakstiem saņēmis pērienu, viņš teic, ka dabūjis gan, tomēr bijusi kāda laba pretpēriena metode. “Es pats gan tā nedarīju, bet reiz brālis, zinādams, ka būs pēriens, biksēs ielika pannu. Tēvs kā deva ar siksnu, tā — bamm! Visiem lieli smiekli, un tēvam dusmas pārgāja.”
Pēc daudziem gadiem Valles skolas klases audzinātāja atzinusi, ka lielie delveri kļuvuši par kārtīgiem cilvēkiem. “Lai arī darījām blēņas, mums mājās bija daudz jāstrādā — dārzā, kūtī, zinājām, kas ir grūtības, ka pašiem viss jādara, lai laukos izdzīvotu un ko sasniegtu. Tie, kas auga labos apstākļos, ar nodrošinātu vecāku aizmuguri, izdzīvošanas prasmi neiemācījās.”
Trīs “I”
Savu nākamo sievu Skaidrīti jubilārs iepazinis kinoteātrī. Viņa bijusi Kūku meitene — no Jēkabpils puses Kūku pagasta. Skaidrīte rādījusi filmas, bet viņš strādājis par autovadītāju un arī pats vēlāk palīdzējis rādīt kino. Tas bijis romantiski — vietējie jaunieši vismaz pāris reižu nedēļā saposušies un devušies uz kino, tur varēja arī iepazīties. Bet tagad daudzi iepazīstas internetā, kur nav ne acu, ne roku kontakta.
Kādu laiku viņš strādājis arī mežniecībā par meža tehniķi, tomēr nav paticis, ka mežstrādniekus bijis spiests regulēt — viņi gribējuši strādāt, bet nācies teikt, ka nedrīkst, jo arī nākamajā mēnesī vajadzēs plānu pārpildīt.
Ģimenē izaudzinātas trīs meitas — Inga, Indra un Inita. Gribējies arī punktu uz “i” — Ivariņu, tomēr nav izdevies. Tagad abiem ir jau divas mazmeitas un trīs mazdēli.
“Laikam meitas lauku darbos esmu nomocījis — “aizbēgušas” uz Rīgu un Jelgavu,” smej jubilārs. “Kamēr vēl paši visu varam, tikmēr darām, bet, kad nevarēsim, gan jau atgriezīsies.”
Pudelē ķer
zibeni
Tagad ikdiena aizrit pašiem savā saimniecībā — Uldis kopj savu mežu, bet Skaidrīte strādā mājas un lauku darbus. “Pie mājas kopā ar Džeri esam izaudzējuši priedes — es kopu, bet viņš sargāja, mežā tās grūtāk ieaudzēt — posta zvēri,” stāsta jubilārs. “Mednieks neesmu un nebūšu, jo žēl dzīvnieku. Viņi jau nav ļauni, tikai grib paēst. Citreiz paēduši cilvēki gan ir ļauni.”
Daudzi rīdzinieki neizprot ne mežu, ne zvērus — nēsā medību tornīti no vienas vietas uz otru, nomīda zāli, sēžot uz vakts, runā un kraukšķina — kurš zvērs tad nāks?
Meža darbos Uldis aicina palīgā arī vietējos cilvēkus, taču bieži vien ir kā anekdotē. Vīrs sēž grāvmalā ar pudeli rokās: “Ko dari?” “Zibeni pudelē ķeru!” “Kā veicas?” “Pagaidām nekā, bet, kad noķeršu, būšu bagātāks par tevi!”
“Varbūt labāk būtu makšķerei āķi pielikt,” teic jubilārs. “Dažreiz man lūdz aizdot divus latus — sākšot jaunu dzīvi. Aizdodu. Pēc tam parādnieks grib atstrādāt, taču dažas dienas pastrādā un ir parādā jau 10 latu, jo sāk dzīvot uz parāda — aizņemas vēl, pēc tam vēl, jo viņam taču ir darbs! Taurkalnes veikalā daudzi pērk uz parāda. Uzskatu — ja tev nav naudas, uz veikalu neej! Kredītus nekad neesmu ņēmis. Daudzi jaunie par kredītu nopērk dzīvokli vai māju, pēc tam vajag lepnas mēbeles, vēlāk automašīnu. Un pēkšņi pazaudē darbu. Ja tev nav naudas, tad pēcpuse lepnā automašīnā nav jāvizina! Iztiec, kā ir!” uzskata jubilārs.
Muša!
Ak, šausmas!
Domājot par lauku tūrisma attīstību, ģimene nopirkusi kādu māju. Atjauno, iekārto, tomēr, lai pabeigtu, vēl vajag daudz līdzekļu. Pagājušajā gadā abi ar sievu bijuši ekskursijā Šveicē, tur noskatītas dažas idejas un radušās pārdomas, cik atšķirīgas ir prasības. “Šveicē viesu mājas vienā galā dzīvo tūristi, otrā galā — teliņi vai zirgi, ganās aitas, lido mušas, bet neviens par to neuztraucas. Pie mums sauc: “Muša, smaka, ak, šausmas!”.
Lauku mājas atjaunošanai Uldis naudu nopelna mežā. Esot taisnība, ka nauda augot kokos, taču ne uzreiz to var dabūt. “Dažs domā — kas tad tev, tu jau esi bagāts! Tomēr nauda nāk lēni — cilvēki nepadomā, cik daudz darba jāiegulda, viss pašam pamazām ir jānopelna,” atzīst jubilārs.
Līdz eglei vēl tālu
Jubilejas ģimenē parasti svin kopā ar ciemiņiem. Lielākā svinēšana ir augustā, kad sievai dzimšanas diena, viss vēl zied, bet ziemā, aukstumā un putenī, kurš gan tad grib braukt ciemos? Tomēr ir ciemiņi, kuri jubilāru nekad neaizmirst, un tādi būšot arī šoreiz.
“Apses mūžu esmu nodzīvojis, būtu labi, ja vēl varētu novilkt līdz melnalksnim — 70 gadiem. Man ir arī melnalkšņu audzes, tas ir labs koks, aug pārplūdušās pļavās, grāvju malās, pusi mūža pavada ūdenī, kur citi koki negrib augt. No tā iznāk labi parketa un apšuvuma dēļi,” saka Uldis Daube.
Arī Ulda ģimene dzīvo tur, kur daudzi negrib — Kurmenes centrs ir ap 17 kilometru, Jaunjelgava — 16 kilometru, Vecumnieku novada centrs — 43 kilometru attālumā. Tomēr te ir pierasts, un citu dzīvesvietu jubilārs negribētu — viņš esot tā saaudzis ar mežu, ka drīz vien atbraucēji vairs neatšķiršot: tas ir viņš, piepe, priede vai egle.
