Mana darba nedēļa aizrit Pļaviņu mākslas skolā un Rīgā, jauniešu mājā “Apīte”, kur esmu kā māmiņa 16 jauniešiem.
Pirmdienas Pļaviņās ir saspringtas, strādāju līdz vēlam vakaram, jo šajā dienā nodarbības vadu arī pieaugušo radošajā studijā. Mēģinu kaut nedaudz iemācīt meitenēm gleznot, un viņas, gleznojot un uzdrošinoties, ļoti daudz iemāca man. Pārsvarā zīmējām ziedus un klusās dabas, bet tagad visām uznākusi iedvesma gleznot ainavu, un tas ir ļoti interesanti arī man pašai. Studija darbojas nu jau piecus gadus, pavisam drīz paredzēta izstāde Pļaviņās, kas būs noslēguma eksāmens piecu gadu mācību kursam. Prieks, ka dažas studiju dalībnieces ir izturējušas visu šo laiku un viņām gleznošanas kāre nav zudusi, ceru, ka meitenes šajā laikā ir diezgan daudz iemācījušās.
Jauniešu mājā palīdzu jauniešiem, kuri palikuši bez vecākiem, sagatavoties patstāvīgajai dzīvei. Tas ir padoms, morālais atbalsts, arī praktiska palīdzība dažādos darbiņos, piemēram, ēdiena gatavošanā, mājas darbos, tagad arī sākām strādāt radošus darbus — mācāmies adīt šalles, izšūt, apgleznot zīdu, filcēt. Daudz runājam par dažādām lietām — dzīves vērtībām, attieksmi pret dzīvi, ticību, attiecībām, nākotnes iecerēm.
Aprīlī Latvijā jau vairāk kā piecdesmit gadu norisinās Mākslas dienu pasākumi. Atceros, astoņdesmitajos gados Mākslas dienas bija kas īpašs un gaidīts. Toreiz speciāli braucām uz Rīgu uz visādiem pasākumiem, tur varēja ne tikai skatīties dažādas izstādes un akcijas, bet arī redzēt un satikt lielākos Latvijas māksliniekus. Tām dienām aprīlī bija īpaša mākslas aura. Tagad Mākslas dienu pasākumi, šķiet, pārsvarā notiek vietējā mērogā, dažādās pilsētās un dažādos laikos. Meklēju internetā informāciju par Mākslas dienu pasākumiem Rīgā, bet neko tādu, kur varētu izjust šo īpašo gaisotni, neatradu. Noteikti apmeklēšu izstādi Mākslas akadēmijā “Talanti atmaksājas” un izstādi VEF Kultūras pilī “Personīgā krāsa’’, kur varēs redzēt septiņu Rīgas tēlotāja mākslas studiju dalībnieku darbus. Tā vairāk profesionāla interese, redzēt, kā veicas citiem. Vēl noteikti vienkārši pastaigāšu tāpat pa dažādām mākslas galerijām, tā teikt, iedvesmai.
Patlaban aktuāla lieta ir amatpersonu deklarācijas, dārgie pulksteņi un citas mantas, ko amatpersonas nevēlas deklarēt. Es domāju, ka tas nav būtiskākais, kas iedzīvotājiem būtu jāzina. Man nemaz neinteresē, kādas ekskluzīvas lietas šie cilvēki atļāvušies iegādāties vai saņēmuši dāvanā. Tā ir viņu privātā lieta, izvēle un varbūt sirdsapziņa. Diemžēl lielai daļai cilvēku piemīt tā saucamā latvieša skaudība. Vai vērts ar tāda veida informāciju piebarot šo negatīvo skaudības enerģiju? Būtiskāk ir redzēt un nepieļaut lielos pārkāpumus un bezatbildību, kas bieži vien ir klaji bezkaunīga. Liela daļa cilvēku pat apraduši ar domu, ka vainīgo tik un tā nebūs, ja nu vienīgi atradīs kādu izdevīgi peramu grēkāzi.
Rīt plāno atklāt kārtējo glābējsilīti Rēzeknē. 15 izglābtu dzīvību jau ir pierādījušas, ka šāda iespēja ir vajadzīga. Tā tomēr ir vismaz kaut kāda atbildība — aiznest un atstāt šo bērniņu drošā vietā, zinot, ka viņam vismaz būs nākotne un iespēja dzīvot normālā ģimenē. Glābējsilītes nevar vairot bezatbildību, tas ir tikai mēģinājums rast risinājumu pavisam ne jaunai problēmai, kādreiz šo funkciju pildīja klosteri vai arī bērniņu atstāja pie kādas mājas durvīm.
Lielveikalu tīkls “Elkor” martā piedāvāja 11% atlaidi, ja tika uzrādīta ārvalstu pilsoņa pase. Savukārt Latvijas pilsoņiem šāda veida atlaide nepienācās. Gan tiesībsargs, gan Valsts prezidents šo akciju uzskata par nekorektu. Manuprāt, tā vienkārši ir neveiksmīga reklāmas kampaņa, bet, ja ir vajadzība un gribēšana, tad jebkuram notikumam un lietai var piešķirt vajadzīgo politisko pieskaņu, varbūt tiesībsargam un Valsts prezidentam nav, ko darīt, ja velta tik daudz uzmanības kaut kādas firmas reklāmas kampaņai.
Valsts policija sākusi kriminālprocesu saistībā ar divu jaunu sieviešu un kāda zēna nāvi sociālās aprūpes centrā. Medijos vairākkārt rakstīja par aprūpes centros novārdzinātiem cilvēkiem. Es nezinu, kāpēc tā var notikt valsts iestādē, parasti ir taču daudz un dažādas kontroles sistēmas, tas taču nav nepārvaramos džungļos vai neizbrienamos laukos, tur līdzās ir cilvēki, kas, domājams, nav ne akli, ne kurli, varbūt vienīgi ar nocietinātu sirdi. Katrā ziņā vispirms jāveic rūpīga izmeklēšana, lai varētu saprast, kāpēc tā noticis, un darīt visu, lai tā vairs nenotiktu. Pagaidām ir tikai minējumi un tenkas, vainas novelšana no viena uz otru, nosodīšana.
Tāpat kā daudzus, arī mani sāpīgi aizskāra ziņa par lācenes Mades nogalināšanu. Pretrunīga situācija, bet diemžēl pārāk bieži meklējam sev vieglāko un ērtāko risinājumu. Var jau spriedelēt, kā būtu, ja būtu, gan jau tie, kas to izdarīja, gribēja, kā labāk, taču iznāca, kā parasti, un vainīgo nav.
Nedēļas nogalē — vispirms darbs pēc grafika, tad gleznošana un mācības. Neklātienē studēju Latvijas Universitātē, beidzot jāsaņemas un nopietni jāpieķeras mācībām, jo tūlīt sāksies pavasara eksāmenu sesija. Laikraksta “Staburags” lasītājiem novēlu paspēt izbaudīt pavasari, sajust tā smaržu, skaņu un krāsu nianses, tas ir tik ātri skrejošs un mainīgs, šķiet — nu tik sāksies un būs, bet vēl mirklis, un viss ir jau uzplaucis, noziedējis un nobiris.
