Katru gadu, beidzoties apkures sezonai, tiek konstatēts, ka daļa iedzīvotāju ir palikuši parādā siltumpiegādes uzņēmumiem par saņemto elektroenerģiju. Turklāt saistībā ar piedzīvoto ekonomisko krīzi iepriekšējos gados parādu lielums arvien vairāk pieauga. Šobrīd, kad ir beigusies 2013. — 2014. gada apkures sezona, situācija ir mainījusies. Proti, nenomaksāto rēķinu lielums ir kļuvis mazāks.
Latvijas Pašvaldību savienības eksperts AINO SALMIŅŠ norāda, ka šādai situācijai ir divi galvenie iemesli, no kuriem gan neviens nav saistīts, piemēram, ar ekonomikas izaugsmi vai iedzīvotāju labklājības līmeņa palielināšanos.
Ļauj ieekonomēt
Pirmais iemesls nomaksātajiem rēķiniem — par siltumu bija jāmaksā mazāk. Aizvadītā ziema bija ļoti silta, kurināmie resursi tika patērēti salīdzinoši maz, un tas iedzīvotājiem arī ļāvis ieekonomēt daļu līdzekļu. Otrkārt, samazinājās arī energoresursu cenas, līdz ar to daudzviet Latvijā varēja pazemināt arī siltumenerģijas tarifus patērētājiem. A. Salmiņš atgādina, ka tieši kurināmā cenas veido 75 līdz 80% no siltumenerģijas tarifiem. “Galvenokārt jau visu izsaka tieši kurināmā cenas tirgū, un tādējādi man līdz galam nav skaidrs, ko konkrēti regulē Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija,” saka A. Salmiņš.
Nupat piedzīvotajā apkures sezonā novērota vēl kāda tendence. Siltumenerģijas tarifi nedaudz pieauguši pašvaldībās, kurās tie bijuši tradicionāli zemākie, bet palielinājušies tur, kur tie līdz šim bijuši augstākie. Piemēram, tarifi samazinājušies Liepājā un Cēsīs, kur tie tradicionāli bijuši augstākie Latvijā. Ir pašvaldības, kurās rasta iespēja samazināt tarifus, mainot kurināmā veidu no dārgāka uz lētāku. Tarifi samazinājušies salīdzinoši lielajās pašvaldībās. Rīgā šis samazinājums ir bijis 9,8%, Daugavpilī — 6,7%, Liepājā — 16%, bet Jūrmalā — 13%. Tātad kopumā Latvijā apkures tarifi šajā sezonā ir bijuši vidēji 7 līdz 15% zemāki nekā gadu iepriekš.
Interesants ir fakts, ka starp tām pašvaldībām, kurās siltumenerģijas tarifi ir augstākie, nebūt nav Rīga. “Latvijā ir mīts, ka lielākās cenas visam ir Rīgā, bet siltumenerģijas jomā tā nebūt nav dārgākā pašvaldība. Tāpēc šī cenu izlīdzināšanās pašvaldību starpā ir pozitīvs notikums. Tāpat jāatzīst, ka Latvija siltumenerģijas tarifu jomā nav dārgākā Baltijas valsts. Nākas atzīt, ka pie mums siltums ir lētākais Baltijā,” teic A. Salmiņš.
Siltināšanas faktors
Latvijas Pašvaldību savienības eksperts norāda, ka liela nozīme šajā jomā ir dzīvojamo ēku siltināšanai, par ko pēdējo gadu laikā ir runāts daudz, bet izdarīts diemžēl maz. Iedzīvotāju, kuri ir spējuši savā starpā vienoties par ēkas energoefektivitātes palielināšanu un tādējādi arī mazāku rēķinu maksāšanu, Latvijā joprojām ir maz. Priekšzīmīgākās pašvaldības šajā ziņā bijušas Liepāja un Kuldīga. Turklāt nereti jautājums ir par to, cik kvalitatīvi energoefektivitātes pasākumi katrā konkrētajā namā ir veikti. A. Salmiņš vērš uzmanību vēl uz kādu interesantu aspektu, ko nāksies ņemt vērā nākotnē. Tas, ka ir silta ziema un mazs kurināmā patēriņš saistībā ar ēku siltināšanas pasākumiem, ir laba ziņa patērētājiem, bet ne siltumpiegādes uzņēmumiem. Jo mazāks ir siltumenerģijas patēriņš, jo mazāk naudas ir iespējams iekasēt no patērētājiem. Tas nozīmē, ka perspektīvā var nākties rēķināties ar tarifu pieaugumu tieši patēriņa pazemināšanās dēļ. Jau šobrīd tiek pieļauts, ka saistībā ar zemo siltuma patēriņu aizvadītajā apkures sezonā, sagaidot nākamo sezonu, tarifi Latvijā kopumā var pieaugt. Pagaidām vēl ir grūti prognozēt, cik liels varētu būt tarifu kāpums, jo tas nav atkarīgs tikai no siltumpiegādes uzņēmumu vēlmēm un vajadzībām. Jāņem vērā, ka ļoti būtisks jautājums ir par to, cik lielas gāzes cenas tiks noteiktas nākamajai apkures sezonai, kas ir galvenais mūsu kurināmā resurss.
A. Salmiņš atzīst: kaut ko prognozēt šajā jomā būs iespējams tikai vasaras vidū.
Tāpat šie tarifi var pieaugt nākotnē — ja iedzīvotāji tomēr saņemsies un sāks pievērst lielāku uzmanību ēku energoefektivitātes pasākumiem. Tieši ceļot cenas, siltumpiegādes uzņēmumi var mēģināt kompensēt tos zaudējumus, kas tiem radīsies siltumenerģijas patēriņa samazināšanās dēļ. A. Salmiņš norāda, ka nevarot izslēgt — nākotnē šis jautājums kļūs arvien aktuālāks. “Varam rēķināties, ka brīdī, kad siltināšanas darbi būs veikti, teiksim, 30% no visām daudzdzīvokļu mājām, siltumpiegādes uzņēmumi vēlēsies celt tarifus, lai tādējādi kompensētu tiem radušos zaudējumus,” tā A. Salmiņš.
Jāpiebilst, ka jau iepriekšējos gados dažādi eksperti ir pauduši savu neapmierinātību ar to, kā Latvijā tiek risināts daudzdzīvokļu namu siltināšanas jeb energoefektivitātes palielināšanas jautājums. Tiek norādīts, ka šis process norisinās pārāk gausi, ka prasības Eiropas struktūrfondu finansējuma saņemšanai attiecīgajam mērķim ir pārāk smagnējas un brīžiem arī neizprotamas, ka būvnieki, kas ir nolīgti darbu veikšanai, nereti to dara nekvalitatīvi.
Zema maksātspēja
Saistībā ar iedzīvotāju parādiem par apkuri A. Salmiņš teic, ka nemaksāšanai ir tikai viens iemesls — iedzīvotāju zemā maksātspēja. “Es nevaru piekrist daudzu politiķu apgalvojumiem, ka iedzīvotāji negribētu maksāt par saņemto siltumenerģiju. Problēma ir, ka daudzi to vienkārši nevar izdarīt, īpaši ziemas sezonā,” saka A. Salmiņš. Viņš norādīja, ka vissliktākā situācija šajā jomā tradicionāli ir Latvijas austrumu pašvaldībās. Protams, ierasta ir situācija, ka cilvēki ziemas mēnešos nesamaksā visu summu par siltumu, parādus mēģinot kārtot vasaras mēnešos, kad rēķini par apkuri nav tik lieli.
Par to, ka galvenā problēma meklējama iedzīvotāju zemajā maksātspējā, nevis vēlmē nemaksāt parādus, liecinot kaut vai fakts, ka noslēgtajā sezonā, salīdzinot ar iepriekšējām apkures sezonām, iedzīvotāji salīdzinoši labi maksājuši kārtējos maksājumus. Taču iepriekšējos gados uzkrātais apjoms faktiski palicis nemainīgs. Tātad vēlme samaksāt parādus ir, bet iespēju — nav!
Pēc Latvijas Pašvaldību savienības datiem, šīgada 1. janvārī parādi par apkuri Latvijā kopumā veidojuši 42 miljonus eiro, bet tieši gadu iepriekš tie bijuši 56,45 miljonus eiro lieli. Raugoties vēl senākā pagātnē, redzams, ka 2012. gada 1. janvārī kopējais parāds par apkuri bijis 45,18 miljonu eiro, bet 2011. gada 1. janvārī — 54 miljoni eiro. Tiek prognozēts, ka, veicot aprēķinus par šīgada pirmajiem četriem mēnešiem, atklāsies, ka kopējās reālās patērētāju saistības pret siltumpiegādes uzņēmumiem ir lielākas, taču tiek arī prognozēts, ka situācijai jebkurā gadījumā jābūt labākai nekā gadu iepriekš.
Banku lobijs
A. Salmiņš uzsver, ka problēmas parādu piedziņas jomā joprojām saistāmas ar hipotekāro kredītu politiku. Respektīvi, likumos ir paredzēts, ka, veicot parādu piedziņas pasākumus un iegūstot noteiktu naudassummu no parādnieka, pirmās tiesības atgūt savu naudu joprojām ir hipotekārā kredīta izsniedzējam, tātad — bankai. Tiesa gan, savulaik bija mēģinājums Saeimas līmenī panākt situācijas maiņu šajā jomā, taču tas neizdevās. “Banku lobijs vienmēr ir bijis spēcīgs, un tāds tas ir arī šobrīd,” piebilst
A. Salmiņš. Vienkārši sakot, finanšu sektors nevēlas pieļaut, ka gadījumos, kad izsolēs nonāk mājokļi, no iegūtās summas vispirms tiktu segti nenomaksātie parādi par siltumu un tikai pēc tam notiktu norēķināšanās ar bankām par ņemtajiem, taču neatmaksātajiem hipotekārajiem kredītiem. Līdzšinējā realitāte ir tāda, ka pēc naudas novirzīšanas bankām citiem kreditoriem nereti vairs nekas nepaliek pāri.”
