Viendien pieeju pie spoguļa un sevi nepazīstu: ak dievs! Kāda sažuvusi izskatos! Un kakls arī tik krunkains.
Vai tiešām spogulim derīguma termiņš beidzies? Aizvakar biju Aizkrauklē pie Rozālijas. Cik viņai skaista sejasāda! Un vaigi zied kā rozes! Tiešām precēto sieviešu skaistumkonkursā var piedalīties. Apgaismība man nāca vēlāk. Pie visa “vainīga” apkure. Nezinu, kā citur, bet Rozālijas dzīvoklī Lāčplēša ielā ir ļoti svaigs gaiss. Viņa gan saka: auksti! Muļķe! Var taču uzvilkt vilnas zeķes un kažoku, toties nav jāiet uz kosmētisko kabinetu. Žēloties varētu, ja dzīvoklī sniegs uz galvas kristu. Rozālija arī neapmierināta, ka par apkuri daudz jāmaksā. Interesants cilvēks — iedomājas, ka skaistums mūsu gados saglabājams par velti. Tik un tā iznāk lētāk nekā procedūras kosmētiskajā kabinetā. Toties es savā Kokneses dzīvoklī cīnos ar karstumu. Ceļošanas ierobežojumi uz Ēģipti mani vairs neuztrauc. Vakar dzīvoklī bija plus 28 grādi. Kas man, muļķei, lika logus līmēt ciet! Tagad žēl raut vaļā. Vakaros uz radiatoriem lieku samērcētus palagus un naktī sapņoju par Hurgadu. Ja tā labi padomā, apkure arī man ir kā debesu dāvana — ietaupās līdzekļi, jo uz siltajām zemēm nav jābrauc. Galvenais ir pareizi novērtēt apkures dotās dāvanas. Tad arī problēmu nebūs.
