Nevar noliegt, gaidāmās Lielās talkas reklāma ir labi pārdomāta — tā uzrunā gan avīžu slejās, gan radio, gan televīzijā. Arī pasākums ir ar ļoti cēlu domu — sakopt Latviju.
Diemžēl talka arvien vairāk pārvēršas par sabiedrībā pazīstamu personu publisku izrādīšanos, īpaši Saeimas vēlēšanām tuvojoties. Šādu iespēju nelaiž garām ne pašvaldību, ne valsts amatpersonas. Galvenais — “pazīmēties”, “patusēt”.
Šogad talka notiks jau trešo reizi. Pirmajā gadā talcinieki savāca 260 tūkstošu maisu ar atkritumiem, pērn — ap 340 tūkstošiem 60 litru ietilpīgo maisu. Tie ir rekordi, kuru dēļ būtu jākaunas.
Patiesībā talka ir cīņa ar mūsu cūcības sekām. Kad nokūst sniegs, kāda aina atklājas ceļmalās? Tukšas plastmasas pudeles, sulu pakas, papīri. Un ne jau marsieši to visu tur samet. Un ne jau talciniekiem ziemas “suvenīri” būtu jāsavāc. Katrā novadā ir dienesti, kam ar to jānodarbojas. To dara arī ceļu kopēji.
Koknesē, Indrānu ielā, starp divām mājam ir šaura eja. To īpaši iecienījuši skolēni smēķētāji. Kad saule izkausēja sniegu, zem daudzdzīvokļu māju logiem izskatījās kā nelielā izgāztuvē.
Varam jau aicināt reizi gadā mēslotājus savākt pašu radīto cūcību, bet vai tas būs risinājums? Piedrazos atkal. Un nākampavasar visu sāksim no jauna. Manuprāt, daudz skaļākai jābūt reklāmai nevis par Lielo talku, bet par pavisam vienkāršu un būtisku lietu — ja atpūties pie dabas, nepiemēslo to! Ja iztukšo limonādes pudeli vai apēd konfekti, nemet iesaiņojumu zemē! Neatstāj aiz sevis netīrību! Un šo pamatvērtību mācīšana būtu jāsāk jau ģimenē, skolā.
Nesen dzirdēju kādu mūsdienu pasaku. Princis izsludināja talku un solīja apprecēt to meiteni, kurai būs vislielākā atkritumu kaudze. Tikai sērdienītei neveicās — viņai nebija, ar ko lielīties, jo māju tīrīja katru dienu. Protams, princis pajokoja. Viņš apprecēja sērdienīti.
Varbūt arī Latvijā kādreiz pienāks laiks, kad priecāsimies nevis par savākto atkritumu maisu skaitu, bet tikai par talcinieku kopābūšanu.
