Pirms pāris gadiem „Staburaga” lasītājus iepazīstinājām ar aizkrauklieti Lauru Gutāni, kura tolaik mācījās Norvēģijā, Sarkanā Krusta Ziemeļu savienoto valstu koledžā.
Pirms pāris gadiem “Staburaga” lasītājus iepazīstinājām ar aizkrauklieti Lauru Gutāni, kura tolaik mācījās Norvēģijā, Sarkanā Krusta Ziemeļu savienoto valstu koledžā. Pēc koledžas absolvēšanas jauniete izvēlējās izglītību turpināt ASV un pagājušajā semestrī apmaiņas programmā pusgadu apceļoja pasauli.
Tiekas ar FIB
Laura jau trešo gadu Floridas universitātē studē antropoloģiju un starptautiskos sakarus. Interese par to viņai radās Norvēģijā, sākot pētīt dažādas tautas, to kultūru un tradīcijas. Atšķirībā no Latvijas ASV augstākās izglītības sistēmā vairāk akcentē praktiskās zināšanas. Lektori atstāsta gadījumus no dzīves, dalās personīgajā pieredzē, organizē praktiskus vingrinājumus. “Viens no studiju kursiem — “Amazones indiāņi” — pārsteidza ar to, ka tos pasniedza antropologs, kurš deviņus gadus pavadījis Amazones džungļos, dzīvojis kopā ar indiāņu cilti un pats iepazinis tās kultūru, valodu,” stāsta Laura.
Interesanta bija tieslietu antropoloģija — studenti tikās ar Federālās izlūkošanas biroja (FIB) pārstāvjiem, aplūkoja cilvēku identifikācijas laboratoriju, vēroja autopsiju. “Mācāmies, kur atrast nepieciešamo informāciju un kā to lietot praksē, jo nav vajadzības visu “iekalt” no galvas, bet prast atbilstošā brīdī sameklēt un izmantot,” uzskata meitene.
Floridas universitātei ir laba materiāli tehniskā bāze, tāpēc studentiem ir lieliska iespēja iegūtās zināšanas uzreiz izmantot praksē. Laura plāno brīvprātīgi piedalīties arī arheoloģiskajos izrakumos Floridā.
Latvija — pilsēta Ohaijo štatā
Sākumā Laurai bija grūti pierast pie karstā klimata, jo augusts Floridā ir īpaši sutīgs. Nepatīkami pārsteidza vietējo zināšanas vai, pareizāk, nezināšana, par pasauli. “Norvēģijā ar jauniešiem diskutējām par politiku, reliģiju, mākslu, bet Amerikā studenti ir vienaldzīgi pret citur notiekošo, svarīgs šķiet tikai tas, kas notiek ASV,” viņa konstatē. Vēlāk jauniete gan sastapa domubiedrus, kuri aktīvi interesējas par dažādām tēmām, tomēr informācija par Latviju daudziem ir nepietiekama.
Kad Laura paziņoja, ka ir no Latvijas, kāda sieviete jautāja: “Vai tā ir pilsēta Ohaijo štatā?”. “Daži domā, ka Latvija ir sala, bet visbiežāk to uzskata par Krievijas sastāvdaļu. Bieži jauc Lietuvu ar Latviju un nespēj saprast, ka tās ir divas dažādas valstis,” Laura stāsta par pieredzēto, taču tagad meitenes paziņas un draugi jau ielāgojuši, kur ir viņas dzimtene.
Studē uz kuģa
Jau pirmajā studiju gadā Laura ievēroja, ka universitātē piedāvā iesaistīties mācību apmaiņas programmās. “Ja kaut ko ieņemu galvā, man to vajag izdarīt. Tāpēc pieteicos Pitsburgas universitātes atbalstītajā programmā “Semester at Sea” un ieguvu lielisku iespēju ar kuģi apceļot un izzināt pasauli,” saka meitene. Mācību maksā bija iekļauti ceļa, ēdināšanas un arī studiju, kuras notika uz kuģa, izdevumi, taču par ekskursijām brīvajā laikā uz sauszemes bija jāmaksā pašai.
“Uz kuģa bijām ap 700 studentu un, lai nodrošinātu kārtību, vajadzēja ievērot stingru disciplīnu, pretējā gadījumā draudēja izslēgšana no programmas,” stāsta Laura.
Pusgada laikā Laura apguva vairākus mācību priekšmetus — ģeogrāfiju (iepazīstot tās valstis, kuras apmeklēja), antropoloģijas metodes, demokrātiju un attīstību, civiltiesības un pasaules literatūru. “Kamēr braucām no vienas valsts uz otru, neņemot vērā, darba diena vai brīvdiena, notika mācības. Nebija viegli, jo lekcijas notika ilgāk, nekā ierasts, turklāt vajadzēja katru dienu trīs stundas pavadīt bibliotēkā, kā to paredzēja iegūtās stipendijas noteikumi. Kad nokļuvām uz sauszemes, devāmies ekskursijās. Katrā valstī pavadījām ne vairāk kā sešas dienas — protams, tas nav daudz, bet par katru konkrēto valsti rodas noteikts priekšstats,” viņa stāsta.
Kur vārdi spēj nogalināt
Laura apceļoja 10 valstu — brauciens sākās Bahamu salās un turpinājās Puertoriko, Brazīlijā, Dienvidāfrikas Republikā, Maurīcijas salās, Indijā, Mjanmā, Vjetnamā, Ķīnā un Japānā. Lauru spēcīgi ietekmējis redzētais, bet īpaši šokējis Mjanmā piedzīvotais. “Zeme ļoti skaista, cilvēki laipni un vēlas parunāties, bet viņiem ir bail, jo tur valda militārais režīms un baiļu iedvešanas politika,” viņa saka. “Piemēram, ja Mjanmā cilvēkam iekodīs suns, ārstēties jābrauc uz Taizemi. Tas ir ārkārtas medicīnas gadījums. Mjanmas slimnīcās trūkst izglītotu ārstu, jo mācības gandrīz visās universitātēs ir aizliegtas,” stāsta Laura. Pasniedzēji brīdināja studentus neuzdot vietējiem politiska rakstura jautājumus, jo atbildes uz tiem viņiem var sagādāt nepatikšanas.
Interesanta Mjanmā ir valūtas maiņas prakse — oficiālais kurss paredz, ka par vienu dolāru var nopirkt septiņus čatus, bet melnajā tirgū — 1200 čatu…
“Bieži gaužamies par savu dzīvi, bet tur cilvēkiem nav nekā — viņiem ir bail, viņi ir beztiesiski. Kad kāpām autobusā, lai brauktu atpakaļ uz ostu, maza meitenīte gribēja pārdot pastkartes. Viņa centās ar mums sarunāties angļu valodā, ko iemācījusies no tūristiem, bet tajā brīdī pienāca policists ar automātu, aizmeta viņas pastkartes un mazo aiznesa. Kur, to neviens, iespējams, neuzzinās,” stāsta jauniete.
Beztiesiskie jeb neaizskaramie cilvēki
Visvairāk Lauru interesējusi Indija, kur joprojām eksistē kastu sistēma. Divas dienas viņa pavadīja Neaizskaramo ciematā, kurā mitinās cilvēki, kas ir ārpus kastu sistēmas — šie ļaudis veic darbus, ko pārējie nedara (slauka ielas, savāc netīrumus un dara citas lietas). Neaizskaramie dzīvo nošķirti no pārējiem — viņi nedrīkst pieskarties cilvēkiem, kuri pieder citai kastai, nedrīkst aizskart viņu lietas, bet precēties atļauts tikai ar savas kastas pārstāvi.
“Baltajiem tūristiem Indijā ir ļoti grūti, jo vietējiem mēs asociējamies tikai ar naudu — tirgotāji cenšas pārdot mantas, bet ubagi prasa naudu un ēdamo. Tikko biju iekodusies ābolā, kad pienāca mazs puisītis un lūdzot izstiepa rociņu. Protams, iedevu, bet tas bija kā sitiens sejā — jutos bezpalīdzīga viņa priekšā,” Laura atceras. Jaunieši apmeklēja skolu, ko pirms pāris gadiem nodibināja viens no neaizskaramajiem. Viņam paveicās nokļūt ASV, un pēc atgriešanās Indijā viņš nodibināja skolu neaizskaramās kastas meitenēm, jo saskaņā ar tradīcijām šiem bērniem mācības nav paredzētas. Tomēr šis uzskats sabiedrībā pamazām sāk mainīties.
Rietumnieciskā
Ķīna
Ķīnā Laura iepazina Honkongu un rūpniecības pilsētiņu Čendao. “Nevaru teikt, ka esmu iepazinusi Ķīnu, jo Honkonga ir ļoti atšķirīga. Tajā sajaucies austrumnieciskais ar rietumniecisko, modernās augstceltnes mijas ar budistu tempļiem. Ieejot dievnamos, pārņem pavisam citas izjūtas nekā ārpusē — jaušams garīgums. Honkongā apciemoju skolas draudzeni no Norvēģijas, kura joko, ka pēc 30 gadiem Ķīna satiksies ar Honkongu — Ķīna būs sasniegusi Honkongas līmeni, bet pilsēta savu attīstību piebremzēs,” viņa stāsta.
Kuģis piestāja arī Dienvidāfrikas Republikā (DĀR), tur jaunieši iepazina Keiptaunu. “Fantastiska daba un pārsteidzoša valsts vēsture. Uz kuģa bija viens no pasniedzējiem, kurš sēdējis cietumā kopā ar DĀR bijušo prezidentu Nelsonu Mandelu. Viņš stāstīja mums par smago cīņu par vienlīdzīgām tiesībām visu rasu pārstāvjiem. Lai gan politiskā situācija kļuvusi demokrātiskāka un segregācija nav tik izteikta, vēl joprojām jūtams vietējo naids pret baltajiem,” stāsta studente.
Laura redzēja arī skaisto un bagāto pasauli –— izbaudīja ķiršu ziedēšanas laiku Japānā, dejoja brazīliešu karstasinīgās dejas, tomēr vairāk atmiņā palikušas tautas, kurām ir “sāpīga” pagātne un nabadzība. “Tūristiem veidojas cits priekšstats par valsti —– viņi redz skaisto dabu, pludmali, vīna dārzus, safari, bet neiedziļinās tautas problēmās. Mēs iepazinām šo valstu vēsturi, politisko situāciju, ieguvām vērtīgu informāciju sarunās ar vietējiem iedzīvotājiem, tāpēc izveidojās pavisam cits redzējums,” viņa secina.
Baltie milži dzer čūsku vīnu
Ceļodama pa pasauli, Laura nogaršoja dažādus kulinārijas “brīnumus”. Vjetnamā viņa baudīja čūsku vīnu, Dienvidāfrikā — strausa gaļas steiku, Honkongā — haizivs spuru zupu, ēda arī augļus, kuriem nezina latvisko nosaukumu. Protams, nopirkti arī dažādi suvenīri, bet, kad meitenes draugi vēlējās Vjetnamā iegādāties kurpes, bija ļoti izbrīnīti, ka tik lielu izmēru nav — vietējie smējušies, ka sabraukuši baltie milži.
Laura ieguva zināšanas par vairākām valstīm, apguva valodas, iepazina dažādas kultūras. “Ieguvu pieredzi, kura sniedz labāku izpratni par pasauli un tās iedzīvotājiem. Tas noteikti ir labākais ieguldījums manā līdzšinējā izglītībā,” secina Laura.
***
Pēc bakalaura grāda iegūšanas jauniete plāno atgriezties mājās Latvijā, bet pirms tam vēlas Floridas universitātē organizēt labdarības pasākumu, lai savāktu naudu Neaizskaramo ciemata iedzīvotāju atbalstam Indijā.
