Ilona Biseniece-Fencore jau vismaz desmit gadu ir pļaviņiete. Kā pati teic — pēc straujā dzīves ritma Rīgā vada mierīgākas dienas mazpilsētā un var nodoties saviem vaļaspriekiem. Tie galvenokārt ir floristikas darbi un rokdarbi. Pirms ārkārtas situācijas viņas darbus varēja apskatīt Gostiņu bibliotēkā un novada radošo darbu izstādē Klintainē. Gan jau drīz to varēs atkal, un ir arī vērts, jo Ilonas darbi ir izsmalcināti. Par to un dzīvi vispār saruna ar Ilonu pirms Ģimenes dienas.
“Apada” lelles un lāčus
— Kā top jūsu floristikas darbi?
— Katru darbu redzu iztēlē, kāds tas būs. Šādu tehniku — veidot kompozīciju rāmī uz parasta celtniecības sieta — pati esmu izdomājusi un pagaidām citiem nezinu. Ir floristi, kuri veido darbus izstādei ar dzīviem ziediem, ko ievieto speciālās ūdens kapsulās uz šāda sieta, bet tādi darbi nav ilglaicīgi. Es “spēlējos” ar kaltētiem augiem un citiem dabas materiāliem, kas salasīti tepat apkārtnē. Citi teic, ka tik lielu gliemežvāku Daugavā nav, bet tie atrasti tepat pie Pļaviņām. Grūtāk ir ar sietu, ko reti var nopirkt metros. Pamatā visam ir floristika, ko papildina manas idejas.
— Šī nodarbe apgūta kursos vai pašmācībā?
— Esmu no tiem, kuriem visu laiku jāapgūst kaut kas jauns. Tie bijuši kursi gan darbam, gan savām interesēm. Jau nosauktā floristika, ģitārspēle, nekustamo īpašumu pārvaldīšana, jo dzīvojām saimnieka mājā, tuvojās pārmaiņas, un gribēju būt sagatavota, kas mani sagaida, kādas ir manas tiesības kā īrniecei.
— Tas viss noderēja?
— Vairāk vai mazāk. Bērnu pasākumos bērnudārzā varēju kaut ko nospēlēt, un visi dziedājām. Vienu laiku piestrādāju bērnudārzā par nakts auklīti, ģitāru ņēmu līdzi un vakaros ar bērniem muzicējām. Daudz dziedāts ģimenē, svētkos, un dēls bērnībā vēl ilgi nevarēja saprast, kāpēc tā Staburadze raudāja! Rokdarbus lielākoties apguvu pašmācībā, “apadīti” bija gan bērni, gan bērnudārza lelles un lāči.
Feldšere un
medicīnas menedžere
— Vai darbs arī bijis saistīts ar kādu no šīm jomām?
— Visu mūžu esmu nostrādājusi medicīnā. Rīgas 2. medicīnas skolā apguvu feldšera profesiju, tad sāku strādāt Rīgas 1. slimnīcā. Vēlāk specializējos elektrokardiogrāfijā, šādu speciālistu Latvijā tolaik bija maz. To darbu nevar salīdzināt ar tagadējo, kad iekārta jau pati izdod rezultātu. Tad paši nolasījām visas ieraksta lentes. Šo specialitāti apguvu pie elektrokardiogrāfijas pamatlicējiem Latvijā profesora Joffes un medicīnas māsas Vientieses. Tad atkal mācījos — par medicīnas menedžeri, kas toreiz Latvijā bija kas jauns. Apguvām medicīnas vadību, papildus bija vēl dažādi priekšmeti. Tolaik jau strādāju veselības centrā “Pļavnieki” personāla daļā. Sākās laiki, kad veidojās privātie medicīnas centri, un biju viena no “Pļavnieku” dibinātājām. Tad bija divu gadu kursi personāla vadībā Latvijas Universitātē un darbs toreizējā Dzelzceļa slimnīcā un poliklīnikā. Ar laiku tās likvidēja un palika “Biķernieki”, kur biju vadītāja vietniece. Pienāca brīdis, ka lielāko daļu medicīnas centru pārņēma veselības centru apvienība. Pārdevu savas daļas un pārstāju strādāt.
Nelaimīgākās —
algas un avansa
dienas
— Medicīnā vairs negribējās palikt?
— Aktīvajā medicīnā vairs nē. Strādāts visu laiku daudz, kā jau visiem mediķiem, savulaik arī divās darbavietās, lai tikai kaut ko varētu nopelnīt. Kā smejamies, mediķiem ir divas nelaimīgas dienas mēnesī — avansa un algas diena, kad par šo darbu saņem mazumiņu. Kad vēl strādāju 1. slimnīcas poliklīnikā, bija tā saucamās dispanserizācijas dienas, kad trijās stundās elektrokardiogrāfijā vajadzēja pieņemt vairāk nekā 200 pacientu. Vakarā biju tā pārgurusi, ka, izejot no darbavietas, pat nesapratu, uz kuru pusi man jāiet. Bija laiks, kad pēc pieņemšanas vēl bija mājas vizītes. Nebija pietiekami daudz vajadzīgo speciālistu, tāpēc darījām to maiņās. Nevarēju aiziet no pacienta, ja nebija palīdzēts līdz galam. Tāpēc tagad grūti noskatīties uz tiem, kuri strādā minimāli.
— Ko izvēlējāties darīt?
— Kad aizgāju no darba, izdomāju, ka varētu mēģināt citu jomu, un nopirku krodziņu Madlienas pusē. Ātri vien sapratu, ka tas nav rentabli, jo izdevumu ir vairāk nekā ieņēmumu, īpaši ārpus lielajām pilsētām. Tomēr arī tur cilvēki vēlas izjust īpašus brīžus un savu reizi paēst krodziņā. Tas gan lielākoties iespējams reizi mēnesī, kad saņemta alga vai pensija. Pēc tam ir lētākā desa. Žēl to mūsu cilvēku, bet, kad dienā ietirgo tikai 25 centus par kafiju, tad ātri saproti, ka tas viss jābeidz. Veiksmīgi šo biznesu pārdevu vēl pirms iepriekšējās krīzes. Vēl mazliet pastrādāju medicīnā, bet vajadzēja izšķirties, kur palikt dzīvot, un pārcēlāmies uz Pļaviņām. Tad jau varēju doties priekšlaicīgā pensijā.
Medicīna saista visu mūžu
— Mediķa profesija izvēlēta apzināti?
— Ar to savā ziņā esmu saistīta jau no bērnības, jo tēvs bija vetārsts. Viņš strādāja ļoti daudz un bija labi ieredzēts. Vēl tagad atceros to medikamentu smaržu, jo tie glabājās arī mājās. Mana pirmā paciente bija kaķene. Reiz tai kļuva slikti, bet tēva mājās nebija. Sapratu, ka dzīvnieks nomirs, ja nepalīdzēs, pati ņēmu rokā šļirci ar zālēm. Nekad nebiju kādam špricējusi, bet izvēles nebija. Kaķene pat bezspēkā nepretojās, sasedzu viņu un atstāju vakarā guļam. Otrā rītā skatos — nāk pretī pa gaiteņa sarkano paklāju sveika un vesela! Medicīna saistīja arī skolā, kur biju sanitārā posteņa vadītāja un šīs jomas sacensībās liela “priekšniece”. Tā ka tas viss bija likumsakarīgi. Pabeidzu 8. klasi un braucu mācīties uz Rīgu, kur arī paliku. Galvaspilsēta man nebija sveša. Tētis bija lauku cilvēks, bet mamma īsta rīdziniece. Ja citi bērnībā vasarās no pilsētas brauca uz laukiem, tad es pie vecvecākiem uz Rīgu. Vecmammai bija sava adītava ar visiem mācekļiem, bet vectēvam kurpniekdarbnīca ar zeļļiem, kur ne tikai laboja, bet arī šuva apavus. Kad ar mammu aizbraucām uz Rīgu, vectēvs vakarā noņēma mēru kājām, un no rīta jau bija gatavas greznas ādas čībiņas kā kurpītes. Amatnieka talants ir manam dēlam Aivaram, kurš būvē mājas no pamatiem līdz jumtam, prot koka un gravieru darbus. Meita Digna dzīvo un strādā Anglijā, un, visticamāk, tur paliks. Viņa ir pasaules cilvēks, kura arī ir ļoti daudz mācījusies un strādā sociālās aprūpes jomā.
Adīšanas trakums
— Kā nokļuvāt Pļaviņās?
— Bija līdzekļi no veselības centra kapitāldaļu pārdošanas, gaisā virmoja runas par lata devalvāciju, un dēls mudināja pirkt nekustamo īpašumu, lai nezaudētu naudu. Viņš teica — dzīvokli kaut vai Pļaviņās, un tā arī izdarīju. Biju šo vietu iepazinusi, braucot pie vecākiem uz Gulbeni. Pļaviņas bija palikušas atmiņā, jo cauri tām braukt bija atļauts ar 40 kilometru ātrumu. Cilvēku tolaik bija daudz, un uzmanīties patiesi vajadzēja, bet apkārtceļa nebija. Divus gadus vēl strādāju Rīgā, un atbraucu ik pa laikam pieskatīt dzīvokli, bet tad ar vīru pārcēlāmies pavisam. Savulaik ļoti gribēju dzīvot pie Daugavas, pat meklējām mājiņu, un, redz, kā viss piepildījās.
— Rīgas nebija žēl?
— Ļoti tās pietrūkst, jo Rīgā ir pavisam cits ritms. Tā kā tā visa vairs nav, vairāk laika veltu saviem vaļaspriekiem. Pagājušajā gadā uznāca adīšanas trakums. Kur vien skatos, vairāk ir adīti cimdi un zeķes, bet šaļļu nav. Tas tomēr ir gan praktisks, gan skaists aksesuārs, un sievietei garderobē var būt vairākas. Aizgāju gan tādās galējībās, ka uzadīju dažus desmitus šaļļu. Visi ciemiņi tika apdāvināti. Darbi tapuši arī no klūdziņām un citiem dabas materiāliem. Tā visu laiku kaut ko daru. ◆
