Man līnis vienmēr asoci-ējies ar lielu un apdomīgu tūļu, kas ar savu īpatnējo barības uzņemšanas rituālu ļoti bieži pat pieredzējušus makšķerniekus ir gatavs novest līdz pilnīgam prāta izsīkumam, un, tiklīdz tas panākts, tā seko pārsteidzīgs piecirtiens, un apmierinātais resnulis ar visu tārpu cienīgi aizpeld zālēs. Šai zivij ir tendence piedāvāto ēsmu ļoti rūpīgi izgaršot, un turklāt pludiņš ļoti bieži ir pilnībā zem ūdens, kas saprotamu iemeslu dēļ tik ļoti tracina copmani.
Kā daru pats
Pirmām kārtām ļoti rūpīgi izvēlos copes vietu. Kā jau iepriekš teicu, attiecībā uz šo zivi ievēroju visus rakstītos un nerakstītos likumus. No vienas puses, iebarojamai un copes vietai jābūt tuvu pie zālēm. No otras — tiklīdz līnis sajutīs āķi lūpā, tā būs tuvākajā zāļu pudurī kā likts! Tā kā visbiežāk šo zivi iznāk makšķerēt no laivas, cenšos to noenkurot, lai būtu iespējams pēc piecirtiena vilkt zivi tieši pretējā virzienā pret zāli. Pilnīgi nepieļaujama situācija ir tad, ja līnis krasta vai laivas virzienā jāvelk gareniski gar zālēm. Garantēju, ka vismaz 50 procentos gadījumu jūs tā arī omulīgo tūļu neieraudzīsiet.
Runājot par copes mirkli, vienmēr cenšos pludiņu noregulēt tā, lai tas ēsmu turētu tieši uz pašas grunts, bet pavadiņas liekums starp āķi un svinu būtu pēc iespējas mazāks. Ko tas dod? Ēsmas ņemšanas brīdī neļauj līnim nogremdēt pludiņu tik dziļi, ka es nevarētu kontrolēt, kur tas ir. Ar gaidīšanu manā skatījumā ir tā: ja pludiņš zem ūdens vienmērīgi stāv uz vietas vai pavisam nedaudz kaut kur pakustas uz sāniem, neliekos ne zinis. Taču, tiklīdz sākas konkrēta kustība kaut kur uz sāniem vai dziļumā, tā zibenīgi cērtu. Varu apgalvot, ka vismaz 95 procentos gadījumu līnis ir “sēdējis” uz āķa.
Aprīkojums
Protams, interesantākā līņu cope ir ar pludiņmakšķeri. Par makšķerkāta izvēli domas makšķernieku vidū gan dalās. Man ir divu veidu makšķeres — stingrs teleskops ar testu līdz 60 gramiem un 3,90 metru fīders ar testu līdz 60 gramiem. Kuru kātu izmantot, skatos copes vietā. Ja stipri zālaina, ņemu garāko, jo ar tādu vieglāk līni noturēt. Savukārt asākas izjūtas un lielāks kaifs, ja velk ar fīderkātu.
Pamatauklas resnums ir divi milimetri, pavadiņas — 0,16 milimetru. Pludiņam jābūt stacionāram, neuzkrītošam un pēc iespējas vieglākam. Zinot, ka parasti šīs zivis uzturas seklumā tuvu krastam, pilnīgi pietiek ar četriem gramiem. Tā kā līni pārsvarā makšķerējam stāvošos ūdeņos, lietojam slīdošo svinu (lai zivij pirmais kontakts ir nevis ar svinu, bet pludiņu) un nelielu griezulīti.
Ļoti rūpīgai jābūt āķa izvēlei. Līnim lūpas ir biezas un stingras, tāpēc āķītim jābūt pēc iespējas tievākam un asākam. Arī piecirtienu izdarām asu un stipru, jo līņa stingrā lūpa to atļauj un pat liek darīt. Izvēloties āķus, der atcerēties, ka līnim neder klasiskā apaļā forma.
Kā obligāts ir uztveramais tīkliņš, turklāt iespējami garāks, lai līni var ātrāk paņemt un nomierināt apkār-tni. Parasti pēc vienas izvilkšanas seko vismaz 20 minūšu pauze. Savā makšķernieka mūžā reizes četras esmu redzējis, kā šī zivs, ieraugot cilvēku, nevis mūk projām, bet gan zibenīgi ieurbjas tuvējās dūņās vai zālē. Turklāt aste paliek ārā. Skats vienkārši smieklīgs.
Iebarošana
Galvenais barības sagatavošanā ir un paliek pareiza tās izvēle un māka sagatavot. Tas vien, ka jūs veikalā nopirksiet barību līnim, nebūt negarantēs veiksmīgu copi. Turklāt šai spurainei nepatīk stipra barība vai asas smaržas. Līdz ar to nekādus atraktorus šo zivju ķeršanā nelietojam. Ja izmantojam “Bruda” barības, ne ar ko jaukt tās nav nepieciešams. Savukārt “Traper” jau četrās stundās zaudē savu smaržu, un līdz ar to jāpiebaro, bet tā, manuprāt, ir viena no labākajām. “Sensa” ir ļoti stipra barība, un labāk uz pusi to atšķaidīt ar melnzemi. Jāatceras vēl kāds svarīgs faktors — barībai pēc sajaukšanas ar ūdeni nepieciešams 20 minūšu ievilkties. Pretējā gadījumā neizmirkušās barības vielas sāks uzpeldēt un nevajadzīgi pieaicinās mazās zivis.
Ja makšķerēšana paredzēta no laivas, nekautrējieties un uzbrauciet uz copes vietas, nesaspiežot barību bumbās, bet gan to vienkārši nedaudz saplacinām un nolaižam uz grunts. Pēc tam dodamies gabaliņu nostāk un ļaujam šim apvidum kādu stundiņu “nosnausties”, bet paši uzmanīgi vērojam, vai nesākas līnim raksturīgā rušināšanās, ko nodod mazi, sīki burbulīši. Ja iebarojam no krasta, tad apelsīna lieluma iebarojamās bumbas taisām tik cietas, lai tās būtu gandrīz izjukušas. Līnis visbiežāk dzīvo virs biezām dūņām, zālēm vai, kā Lobes ezerā virs kaut kādas dīvaini glicerīgas, smirdīgas un melnas masas. Cietas bumbas tādā iegrimst un pazūd. Līdz ar to iebarošanai ir nulles vērtība.
Ēsmas
Nekādu īpašu jaunumu šajā jautājumā nav — tie paši standarta naktstārpi vai arī kombinācija, kurā ietilpst pāris mēslu slieku un trīs četri baltie mušu kāpuri. Tiem, kas stāsta, ka līņus var ķert arī uz ķiršiem, siera vai grūbām, es ieteiktu nedaudz pārdomāt savu versiju. Protams, bijušas un būs dīvainas.
