No valdības ministriem līdz šim ļaužu valodās nonācis galvenokārt izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis. Tas lielākoties viņa iecerēto reformu dēļ. Sabiedrības viedokļi ir polāri, tāpat kā izglītības “lauciņā” strādājošo.
Tas pats, domāju, būs ar vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Edmunda Sprūdža svaigāko priekšlikumu — vismaz par 50 procentiem samazināt vietējo domju un padomju deputātu skaitu. To esot ierosinājuši paši pašvaldību pārstāvji, jo padarīto nosaka nevis kvantitāte, bet kvalitāte. Šīs izmaiņas varētu notikt līdz 2013. gadā gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām. Šobrīd deputātu skaits attiecībā pret pašvaldību teritorijās dzīvojošo cilvēku skaitu esot neproporcionāli liels. Salīdzinājumam noder skaitļi. Latvijā ir divi miljoni iedzīvotāju, parlamentā viņus pārstāv 100 deputātu, tātad viens deputāts 20 tūkstošiem. Rīgā dzīvo ap 700 tūkstošu cilvēku, domē darbojas 60 deputātu jeb viens domnieks 12 tūkstošiem rīdzinieku. Republikas pilsētu domēs ievēl 15 deputātu, un viens domnieks pārstāv tikai 3300 iedzīvotāju. Starpība ir ievērojama. Ministra birojs norāda, ka tajā pašā laikā, piemēram, Londonā, kur mīt ap 7 miljoniem cilvēku, pilsētas municipalitātē ievēl tikai 25 domniekus. Un nav dzirdēts, ka viņi tur netiktu galā ar saviem pienākumiem.
Pie mums pašvaldībās, arī Saeimā, ir tā, ka vairāku deputātu neierašanās sēdēs neko nemaina. Lai tikai būtu kvorums, pārējie var arī nenākt, jo nekādu sankciju par to nav. Ja nu vienīgi nesaņem par deputāta darbu noteikto algu. Ne pilsētu domēs, ne pagastu padomēs neprasa dokumentāli pierādīt, vai deputātam ir attaisnojošs neierašanās iemesla apstiprinājums. Pietiek pa tālruni piezvanīt un pateikt — netieku darba, slimības, komandējuma, ģimenes apstākļu dēļ. Var jau iebilst — cilvēkam jātic, bet diemžēl nedzīvojam tik kristālskaidrā sabiedrībā, kur sirdsapziņa prevalētu pār negodīgumu.
Palielinoties konkurencei uz vienu deputāta vietu, varbūt iegūsim labāku “sauso atlikumu”. Citādi vienā otrā pašvaldībā šobrīd vadītāji un arī citi deputāti jūtas kā vietējie ķeizariņi, kuriem pavisam neilgā laikā aizmirsies, ka viņi ir iedzīvotāju kalpi un interešu aizstāvji, nevis otrādi. Uz domes vai padomes sēdēm vietējie ļaudis neuzdrošinās atnākt, jo jūtas tur kā nabaga radinieki, kaut viņiem ir likumīgas tiesības dzirdēt un pārbaudīt visu, ar ko deputāti nodarbojas. Arī “Staburaga” žurnālisti vienā otrā vietā ir nevēlami liecinieki. Ja esam ieradušies bez brīdinājuma, strīdīgu jautājumu no dienas kārtības pamanās izņemt, lai apspriestu tad, kad svešas ausis nedzirdēs. Ministrs gan pagaidām domā tikai par pašvaldību deputātu skaita “apcirpšanu”, bet vajadzētu ķerties klāt arī Saeimai. Vairākās valstīs likumus izstrādā daudz mazāks deputātu skaits, un arī mums, nelielai valstiņai, tā būtu jādara.
