2004. gada budžeta plāna sastādīšana ir visai ciets rieksts daudzām nozarēm –– vajadzēs ciešāk savilkt jostas.
2004. gada budžeta plāna sastādīšana ir visai ciets rieksts daudzām nozarēm –– vajadzēs ciešāk savilkt jostas. Nule klajā ar taupības programmu nācis Latvijas Televīzijas ģenerāldirektors Uldis Grava. Izrādās, viņa vadītajam uzņēmumam jāieekonomē miljons latu.
Grava gan visai optimistiski apgalvo, ka ietaupīt miljonu tāds nieks vien ir –– atliek tikai jau no septembra „aizklapēt” trīs raidījumus, raidīt par sešām stundām dienā mazāk un no darba atbrīvot teju 30 darbinieku. No tā visa necietīšot ne skatītāji, ne televīzijas darbinieki.
Televīzijas ģenerāldirektora optimismam gan grūti noticēt, jo pat bez īpašas taupības programmas ieviešanas pērn televīzijas zaudējumi bija teju pusmiljona latu apmērā.
Nepārtraukti sūkstāmies, ka valsts televīzijas abi kanāli ir tie, kuros „nav ko redzēt”. Ļoti iespējams, ka pēc tik būtiska finanšu samazinājuma patiesi nebūs ko skatīties.
Tomēr tieši šajos kanālos ir visvairāk analītisku un izglītojošu oriģinālraidījumu. Daļai auditorijas, kura alkst vienīgi izklaides, tie šķiet muļķīgi un nevajadzīgi. Tas ir sava veida pretstats komerctelevīziju piedāvātajiem raidījumiem, kuri pārsvarā ir izklaidējoši un orientēti uz sensācijām, lai piesaistītu pēc iespējas lielāku skatītāju auditoriju.
Latvijas televīzija jau tā Eiropas valstu vidū izceļas ar vismazāko valsts atbalstu, nu tas saruks vēl vairāk. Skumji, ka valsts nespēj nodrošināt pietiekamu atbalstu televīzijai, kura dažos Latvijas rajonos ir vienīgais uztveramais televīzijas kanāls.
