Šomēnes 55. gadadienu atzīmēja Skrīveru Sociālās aprūpes centrs “Ziedugravas”. Ārsta palīdze Ingrīda Baikova centrā strādā jau 16 gadus, un darbs viņu ir mainījis.
— Kā šo gadu laikā mainījies pansionāts?
— Pirms desmit gadiem bija citāds iemītnieku kontingents — kustīgāki. Viņi te ienāca savām kājām. Pansionātu bija izvēlējušies kaut kādu apstākļu dēļ, piemēram, vai nu nebija kur dzīvot, vai arī niecīgās pensijas dēļ nespēja samaksāt par komunālajiem pakalpojumiem. Līdz ar to seniori bija spējīgāki, priecīgāki. Runča (direktora Imanta Runča — aut.) laikā te bija savs dārzs, kūts. Iemītnieki labprāt tur strādāja, jo tas viņiem bija patīkami, noderīgi, dzīve bija darbīgāka — svinēja pļaujas, ražas svētkus. Tagad daudzus ieved ar “ātro” palīdzību pēc insulta vai citādi smagi slimus. Daudziem ir demence — vecuma plānprātība, un brīžiem ir sajūta, ka iestāde vairāk līdzinās psihiatriskajai slimnīcai.
— Grūts darbs!
— Psiholoģiski smags! Bet šādus cilvēkus tik tiešām mājas apstākļos grūti aprūpēt. Nepieciešama nepārtraukta uzraudzība, jo viņš var piemirst, ka ir atgriezis ūdens krānu, ieslēdzis plīti, vai pēkšņi sabīstas, jo nezina, kur ir. Gadās arī viens otrs piederīgais, kas ievietojis māti vai tēvu pansionātā, un pilnīgi ar neko nav apmierināts. Slikta ēdināšana, slikta apkopšana, nekas nav pa prātam. Tad saku — ja nekas nav pa prātam, ir tiesības izvēlēties citu pansionātu. Kā? Es lai viņu ņemtu uz māju? Pa kuru laiku lai es kopju, man taču jāstrādā, kājas sāp. Ir veci cilvēki, kas paši ir agresīvi — necenzētiem vārdiem lamā aprūpētājas, viena otra jūtīgāka dvēsele aiziet maliņā, paraud. Tad man nervi neiztur, saku: pasaki paldies, ka tev dibenu mazgā, paēdina, apmazgā, bet tu šitā atļaujies izdarīties! Cilvēks aizdomājas, norimstas. Pēc darba dienas bieži vien nevēlos ne ar vienu komunicēt, pat ar bērniem. Jūtos kā izsūknēta ar nomestu čaulu. Es apbrīnoju meitenes, kuras strādā par aprūpētājām — maina “pamperus”… Atalgojums par šādu darbu ir apkaunojošs. Sāpīgi, ka valsts līmenī tas nav novērtēts.
— Tiešām ir tā, ka kāds pats grib šādā iestādē nonākt?
— Tagad grūti pateikt, varbūt, ka viens otrs arī grib, jo ir sapratis, ka viens nevar eksistēt ar mazo pensiju — ne nomaksāt par dzīvokli, ne atļauties medikamentus. Nav viegli ievietot piederīgo pansionātā, tuvinieki jūtas par to vainīgi, pārdzīvo un cenšas kompensēt šo vainas apziņu: kaut kādu iemeslu dēļ cilvēkiem pansionāts asociējas ar nabadzību, tāpēc savējiem saved pusveikalu — salātiņus, augļus, žāvējumus, speķi. Ir jācīnās ar senioriem, jo laukā mest viņi neko negrib, ja arī termiņš pārtikai beidzies. Sak’, tas vēl labs!
— Kāpēc, jūsuprāt, agrāk seniori bija veselāki, bet tagad daudziem insults, demence?
— Toreiz dzīvoja tādā eiforijā — būs neatkarība! Cilvēkiem bija mazāk stresa un lielāka drošība, bet tagad lielākās rūpes ir par nākotni — šodien ir darbs, bet kas būs rīt? Ir stress. Šo satraukumu par nākotni jūtu arī kolektīvā, algas ir mazas. Ja cilvēks vēl saslimst, nonāk bezizejas situācijā.
— Vai vecīši nav aizmirsti?
— Kad cilvēku atved, piederīgie saka — darīsim visu saviem vecākiem, zvaniet un sakiet! Šī apņēmība noplok, viņi maksā vienu mēnesi, otru, trešo, tad saprot, ka nevar saviem mīļajiem visu, jo vienkārši nav tās rocības, tas ir dārgi. Otrs — vienai daļai piederīgie ir ārzemēs, tāpēc apciemo reti, labi, ja piezvana. Un seniori krīt depresijā — redz, es atkal esmu nederīgs, esmu pansionātā!
— Jā, vide pansionātā ir nomācoša.
— Nē, nav! Viss atkarīgs no paša cilvēka. Ja viņš visu mūžu bijis pesimists, neapmierināts, tad arī pansionātā tāds būs. Viņš nemāk atrast prieku. Saku — priecājieties, ka šodien saulīte spīd! “Ko tur priecāties, sutīgs, nav ko elpot!” Bez šaubām, ir arī priecīgi opīši, kas novērtē un saka: “Apbrīnojami, ka te strādājat!”
— Bijāt arī pansionāta psiholoģe. Iemītniekiem vai arī darbiniekiem?
— Ar darbiniekiem nesanāca laika aprunāties. Biju sadalījusi laiku: tajā dienā tikos un tikos eju uz to istabiņu un runāju. Pati biju kā no laivas izmesta, jutos neērti, jo pārējie kolēģi strādāja — viņu darbu varēja redzēt, bet es tik runāju. Otrdienās rīkoju tematiskās pēcpusdienas — pārrunājām filmas, grāmatas, tērzējām par visu, kas uz sirds, sākot no zvaigznēm un līdz pat seksam. Sarunas viņiem patika. Tagad tas vairs nav iespējams, jo pansionātā ir cits kontingents.
— Kas senioriem sāp?
— Vecie ļaudis smagi pārdzīvo laiku, ka ir aprūpē, un to, ka viņiem nav līdzekļu, lai varētu dzīvot laimīgas vecumdienas. Sāp, ka bērniem vēl jāpiemaksā par to, ka viņus aprūpē. Citiem ir aizvainojums uz tuviniekiem, par to, ka ielikuši pansionātā, jo jūtas izmesti no savām dzimtajām mājām. Otrai daļai ir aizvainojums uz valsti, jo viens otrs institūcijā strādājošais ir pateicis — tu jau strādāji pie krieva, tev nesanāk lielāka pensija, ko tu gribi? Bet vai varēja nestrādāt?
Bet seniori prot arī priecāties. Viņiem prieks par to, ka ir labi pabaroti. Cepuri nost mūsu virtuves darbiniecēm. Garšīgi! Ar laiku viņi atēdas un tad brīnās, ka ir palikuši resni un neder drēbes. Vēl pensijas dienas viņiem ir priecīgs notikums. Cilvēcīgi, vai ne?
— Kā darbs ietekmējis jūs?
— Bērni teic, ka uzvedos kā tāda “učene”! Iespējams, tas tāpēc, ka man vēl ir darbs bāriņtiesā (Lielvārdes novada Jumpravas bāriņtiesas priekšsēdētāja — aut.), kas uzliek šo “učenes” zīmogu… Runājot par dzīvi, esmu sapratusi, ka ir lietas, kuras nav iespējams mainīt, un tās jāpieņem tādas, kādas ir.
— Parunāsim par bāriņtiesu. Kas tagad ir “modes slimība” ģimenēs?
— “Ņemiet manu ģimeni un risiniet tās problēmas! Mani bērns neklausa! Parunājiet!” Vecāki savas problēmas mēģina atvirzīt nost no sevis. Šāda attieksme ir izplatīta. Savukārt bērniem nav cieņas un pietātes ne pret vecākiem, ne skolotājiem. Ir pārprastas tiesības. Uzsvars tiek likts uz to, ko domā, kā jūties, ko vēlies…
— No kolektīvisma esam aizgājuši uz individuālismu?
— Jā, diemžēl tā ir, bet cilvēki dzīvo sabiedrībā, ar citiem arī ir jārēķinās. Šis individuālisms tiek nepamatoti kultivēts. Es tiešām nezinu, kā to risināt. Bērns bez robežām ir kā no laivas izmests, iedomājas, ka visu var, un tad sākas problēmas. Robežas ir jānovelk, nav obligāti jāper.
— Kāds bērns izaug lauku, kāds — pilsētas skolā?
— Lauku skolās bērni ir sirsnīgāki. Un arī pieklājīgāki, jo tur tomēr visi ir jāsveicina, bet, kad ieej kādā lielā skolā, raujies malā, lai tik kāds nenogāž. Lielajā skolā ir vēl citas problēmas — ja esi vienkāršāks, tevi nostumj malā, bet laukos tā nav. Tāpēc atbalstu skolas formas. Nebūs tā, ka tam, kura jakai piedurkne salāpīta, būs jādzird — re, kāds tu ubags! Bērni ir nežēlīgi, saka to, ko redz.
— Bet kas ir ģimeņu problēmu sakne?
— Tas, ka nav darba un trūkst naudas. Lai jau saka, ka nauda nav galvenais, bet, mīļie, naudai ir ļoti liela nozīme, kur pagriezies — tā visur vajadzīga. Ja gribi bērnu palaist dārziņā, ekskursijā, pāris eiro vienai otrai ģimenei ir problēma. Tas, ka daudziem jauniem cilvēkiem nav darba, lai arī ir pabeigta augstskola. Cilvēks jūtas lieks un nevajadzīgs, sāk lietot alkoholu, narkotikas, jo tad paliek vieglāk, problēmas attālinās. Vairs nemākam sarunāties viens ar otru un risināt problēmas. Atnāk ģimene. Kādas problēmas? Bērns neklausa, neiet skolā. Ko, tu tēti, dari bērna labā? “Es strādāju, pelnu!” Ko vakarā darāt? “Es taču esmu nostrādājies, es atpūšos!” Kā pavadāt brīvo laiku ar bērniem? “Ko es varu pavadīt, ja viņš jau visur tik skrien riņķī!” Lūk! Bet ir arī apzinīgi vīrieši un neapzinīgas sievietes, kuras staigā no viena pie otra. Un kuram gan vīrietim nepatīk, ja viņa sēkliņa uzdīgs? Viņas maina vīriešus un no katra dzemdē, tad iepriekšējie bērni kļūst nevajadzīgi.
— Vai otrreiz ietu mācīties medicīnu?
— Ietu. Es slimnīcā sāku strādāt par sanitāri jau vidusskolas laikā, mamma tur strādāja. Man patika slimnīcas smarža, mājās rakstāmgalda atvilktnē liku jodu, lai garo.
— Bet sajūta, ka cilvēkam nevar palīdzēt, viņš mirst…
— Tas ir jāpieņem — cilvēks piedzimstot tuvojas savai nāvei. Ir jāsaprot, ka nevari apturēt laiku un cilvēku aiziešanu. Ja nolemts, ka jāaiziet tajā laikā, tad jāaiziet. Nāve jāpieņem cieņpilni. Man kauns par sevi — kad mana mamma mira manās rokās, es kā mediķe to sapratu. Viņai teicu — es tev palīdzēšu, ielaidīšu zāles, paliks vieglāk. Biju panikā. Zvanīju vīram — klausies, mamma mirst! Es tiešām gribēju palīdzēt, injicēt kaut ko, lai viņai paliktu labāk, bet mamma izsita šprici man no rokām un teica — liecies mierā! Es pēc tam domāju — kāpēc tajā brīdī neapsēdos viņai blakus un nepateicu paldies par visu? Tādā brīdī to ir jāmāk pateikt arī tad, ja šķiet, ka mirstošais neko neuztver.
— Kā pieņemt nāves dzeloni?
— Par to jārunā jau no bērna kājas. Savai meitai reiz teicu — ja nomirstu vasarā, tad… “Tu dulla esi!” viņa mani pārtrauca. Negribam par nāvi runāt. Reiz mana vecākā mazmeita savos piecos gados, pētot manas rotaslietas un piemērot krelles, sirsnīgi un mīļi teica: “Omīt, kad tu nomirsi, tu man atstāsi šitās visas mantas?” Protams, atstāšu! Lai uzņemtu nāvi veselīgi, pie tā ir jāpiestrādā, jāapdomā.
— Vai varat iedomāties savas vecumdienas pansionātā?
— Par to neesmu domājusi, bet reiz kolektīvā smējāmies: ko bērni darīs, ja viena daļa ir aizbraukusi uz ārzemēm, bet tad nolēmām — iesim visi vienā namiņā vai korpusa sānā, un tad mēs aprūpētājām gan parādīsim!
Pieturzīmes
Ingrīda Baikova.
Ģimene: vīrs, divas meitas, mazbērni.
Izglītība: augstākā, ārsta palīgs.
Dzīvesvieta: Jumprava.
Vaļasprieks: ceļošana, patīk lasīt “Planētas noslēpumu” un grāmatas par vēsturi.
