Kad Aizkraukles pusē ar izrādēm viesojas Baltinavas teātris “Palādas”, kultūras namu zāles allaž skatītāju pilnas. Viņi gaida tikšanos ar Anni, Ontanu, Pīteru un citiem tēliem. Viņus lugās un uz skatuves kopā salikusi Anita Ločmele. Baltinavas vidusskolas skolotāja, kura ar pseidonīmu Danskovīte, paraksta savus darbus, vada amatierteātri un atveido Anni. Viņas darbi vienā iestudējumā — “Latgola.lv” — uzvesti arī uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves un septiņus gadus bija tā repertuārā.
Mūsu saruna notika virtuāli un nedaudz ieilga. Anitai tajā laikā bija jauns izaicinājums — attālinātās mācības. Neraugoties uz lielo aizņemtību, viņa izbrīvēja laiku, lai atbildētu uz jautājumiem. Esmu pateicīga Anitai par atbildēm, diemžēl vietas trūkuma dēļ daudz kas no sarunas palika, tā teikt, “aiz kadra”.
Biju tēta meitiņa— Esat baltinaviete?
— Jā, esmu dzimusi un uzaugusi Baltinavas pusē, precīzāk, Dansku ciemā, kas ir 5 km attālumā uz Kārsavas pusi. Mācījos vietējā mazajā Pilskalna skoliņā (no 1. līdz 3. klasei, tā atradās 1 km attālumā no manām mājām, tagad tur palikuši tikai necaurejami brikšņi), tad Baltinavas vidusskolā.
Ģimenē sākumā bijām septiņi cilvēki, bet, kad uzradās jaunākais brālis, tad visi astoņi, taču tas nebija uz ilgu laiku, jo sākās vecās paaudzes aiziešanas laiks.
Mūsu mājai bija divi gali — vienā dzīvoja mani vecāki, brālis un es, otrā — vecvecāki un vectēva māsa Jūlija jeb Kitīte.
Vecmamma Brigita bija ļoti dievbijīga un noteica saimes dzīves garīgo pusi.
Vectēvs Vincents bija izgājis Pirmo pasaules karu, ievainots un dabūjis astmu ierakumos.
Mamma bija lauku brigādes brigadiere, darbs praktiski 24 stundas diennaktī, jo reizēm vasarā cēlāmies augšā nakts vidū, lai brauktu un apsegtu kādu nepabeigtu kaudzi, tāpēc ka nāca negaiss. Mūžam noskrējusies, mūžam darbs ar cilvēkiem, sapulces, rīkošana, lielā atbildība. Tad vēl mājas solis, jo audzējām lopus, ēst gatavošana u. c. Kad paaugos, visur gāju un palīdzēju, lai viņai vieglāk.
Tētis Staņislavs bija tendēts uz tehnikas lietām, viņš bija pirmā “Dzintara” kolhoza traktora vadītājs, vēlāk strādāja par šoferi sovhozā. Tētis mani iemācīja braukt ar motociklu, lika iet par dzinēju medībās, jo pats bija mednieks, trenēja šaušanā, kura man nepatika, jo bise pamatīgi blieza pa plecu. Es biju tēta meitiņa, viņš mani mazotnē vienmēr sauca par Ituku.
Viss ritēja rimtāk
— Kas visspilgtāk iespiedies atmiņā no bērnības?
— Spilgtākās atmiņas no bērnības ir par lielo maizes cepli vectēva mājas galā, kurš bija mūsu ar brāli slepenā vieta — te mēs spēlējām mājiņu, noklausījāmies sarunas, kad bija kāds ciemiņš. Tā bija mūsu valstība ziemas laikā, kad aiz loga gulēja tādas kupenas, kurās mēs varējām pazust.
Tētis bija tas, kurš panāca, ka mūsu mājās pirmajiem tika ievilkta elektrība, un tad man vairs nevajadzēja tīrīt petrolejas lampas aizkvēpušo stiklu, jo tajā vislabāk ielīda bērna roka. Kad ieslēdza elektrības slēdzi, istaba bija tik gaiša, kādu nekad nebiju redzējusi. Sanākuši to skatīties bija daudzi ciema ļaudis, lai pārliecinātos, vai viņiem arī ievilkt šo jaunmodes brīnumu savās mājās. Bet tagad, atceroties šo petrolejas lampas pusgaismu, ir nedaudz sāpīgi, jo tad viss ritēja mierīgāk, rimtāk — sēdējām visa septiņu cilvēku saime pie vakariņu galda, runājām.
Arī televizors pie mums uzradās pirmajiem, un atkal nāca visi ciema ļaudis to skatīties. Bija pat vakari, kad pietrūka krēslu, kur visus sasēdināt. Bija filmas ar uzrakstu “Līdz 16 gadiem aizliegts skatīties”, tad man bija jābūt otrajā istabā, bet vai es varēju nosēdēt nepaskatījusies? Nē! Es lūrēju pa atslēgas caurumu un visu redzēju. Tur tikai skūpstījās, bet, redz, aizliegts bērniem to redzēt. Būtu paskatījušies, ko tagad rāda.
Atmiņu jau daudz, jo laiks bija pilns ar darbu un jauks. Lieliska pieredze, kas gūta caur darbu, nobrāzumiem un bērnu spēlēm. Mūs nesargāja kā dārgumu trauku, jo bija jāstrādā, mūs gatavoja lielajai dzīvei, lai būtu vecākiem par atbalstu. Tagad ir otrādi.
Spilgti atmiņā palikuši brīži, kad ciemos sabrauca tēva trīs brāļi ar ģimenēm. Tad viss gāja ņigu ņegu, bet visiem visa pietika, visiem bija vieta. Arī kartupeļu un mēslu talkas ir neatņemama bērnības daļa, jo vecāki, strādādami sovhozā, netiktu ar darbiem galā. Man pārskrien tirpas pār visu augumu un krūtīs apveļas silts prieka kamols, kad dzirdu latviešu tautasdziesmas folkloras kopu trīsbalsīgā izpildījumā. Tā ir bērnības skaņa, kas nāk no talku sievu dziedājuma, no kāzu godiem un dažādiem svētkiem. Arī garmoškas spēle, kas bija visur, arī skumjās psalmu melodijas, jo daudz bēru ir piedzīvots gan mūsu, gan vīra ģimenē, gan kaimiņos. Visur būts klāt.
Divreiz “aiz borta”
— Kā izlēmāt kļūt par skolotāju?
— Nekad, mācoties vidusskolā, pat nedomāju kļūt par skolotāju, kur nu vēl par latviešu valodas un literatūras. Pēc vidusskolas stājos Latvijas Universitātē — eksāmenus nokārtoju, bet neizturēju konkursu, priekšroka bija vīriešiem pēc armijas. Savu plānu nemainīju un nolēmu startēt nākamgad. Vienu gadu strādāju p/s “Baltinava” par ekonomista palīdzi. Ha! Cilvēks, kurš ar matemātikas x, y, sinus un cosinus bija “uz jūs”! Ekonomistei Anniņai es biju smaga nasta, jo viss bija jāskaidro. Bet šis gads man deva papildus spītību iet un izturēt. Sapratu, ka man pašai vēl daudz vairāk jāmācās, ka nedrīkst darīt pa roku galam. Citi klasesbiedri mācījās tur, kur bija gribējuši, bet es netiku. Sāku sevi piespiest darīt to, ko biju vidusskolā noslinkojusi, palaidusi virspusējāk. Protams, tā bija obligātā literatūra, kas lauku bērnam vasarā ir smaga nasta, jo jādara visi darbi. No 4. klases vasarās strādāju arī lauku brigādē, katram mācību gadam sapelnīju savu naudu un pirku nepieciešamo, bija arī dārzi, siena pļavas. Vakarā savas bērnu izklaides. Lasīt man ļoti patika jau no mazotnes, bet ne jau obligāto literatūru.
Tā nu, “palikusi aiz borta” pēc 11. klases, metos lasīt obligāto literatūru — ņēmu visas trīs vidusskolas mācību grāmatas, izveidoju sarakstu un sāku. Izurbu visas un nenožēloju to ne mirkli.
Nākamajā gadā atkal kārtoju eksāmenus, atkal neizturēju konkursu, bet šoreiz tiku pie pašas svītras, otrā zem tās. Tiku rezervistu sarakstā, bet pārrunu laikā biju atkal tā pati bailīgā, klusā lauku meitene, par sevi nepārliecinātā, naivā. Protams, man atteica. Atbraukusi no Rīgas, gāju naktī uz mājām un raudāju. Tik ļoti gribējās mācīties! Mamma teica, ka Dievs laikam negrib mani atbalstīt šai fakultātei. Samierinājos un iestājos LU Filoloģijas fakultātē. Tas bija mammas sapnis, jo viņa gribēja kļūt par skolotāju, tikai nebija naudas, lai studētu.
— Kā Baltinavas meitenei veicās ar galvaspilsētas iekarošanu?
— Rīgu tagad pārzinu ļoti labi, jo piecu gadu laikā kājām izstaigātas daudzas pilsētas vietas. Teātri, koncerti, kino, muzeji un daudz kas cits — to piedāvāja šī lielpilsēta. Ja nebraucu kādu nedēļas nogali mājās, tad ar kopmītņu istabiņas biedreni izstaigājām visu Pierīgu, Jūrmalu. Jutos tur kā zivs ūdenī, bet, kad vien bija nauda, braucu mājās, jo man vajadzēja manu pagalmu, pļavu un mežu.
Atgriežas savā
Baltinavā
— Ko darījāt pēc augstskolas beigšanas?
— Atgriezos dzimtajā pusē. Kad augstskolā bija sadale, es jau zināju savu izvēli, jo vieta jau bija aizrunāta — pensijā taisījās doties viena Baltinavas vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja. Tā man nebija traģēdija, bet dažas manas kursabiedrenes gan raudāja, jo nevēlējās doties darbā uz skolu. Bet dzīve jau izspēlē savus šaha gājienus, un tagad viss ir daudz citādāk. Katrs atradis savu vietu. Man tā ir Baltinava.
— Kā veidojās jūsu skolotājas darba karjera?
— Strādāju skolā kopš 1985. gada. Karjera? Bija iespēja — it kā biju “mazos priekšnieciņos”, jo strādāju arī par ārpusklases un ārpusskolas darba vadītāju, bet savienot lielo slodzi ar sava priekšmeta stundām un visu pasākumu plānošanu, vadīšanu, un savu četru bērnu, no kuriem dvīņi pasaulē nāca juku laikos — 1991. gadā, audzināšanu, un saimniecības organizēšanu mājās — tas nu bija pāri maniem spēkiem. Labi, ka pēc kādiem trim gadiem apjēdzu, kādā purvā esmu, un atteicos no šī papildamata. Tas viss bija algas dēļ, jo augošo bērnu apģērbā un apavos aizgāja daudz naudas. Vai esmu nožēlojusi savu izvēli? Nē, tā laikam bija jābūt, jo Augstākais spēks caur mums realizē savus plānus. Skolā esmu pavadījusi 35 gadus. Taču, ja rastos cita iespēja, tad izmēģinātu to. Ir pienācis laiks, kad gribas vairāk būt ar saviem mazbērniem, nevis atstāt tos otrajā vietā.
— Kā tikāt galā ar sadzīviskām lietām?
— Savulaik pati ziemā staigāju zābakos, kas bija nemitīgi jālīmē, jo mitrums darīja savu. Tie bija dermatīna zābaki — lēts variants, bet neviens jau nezināja par slapjajām kājām.
Kad bērni aizgāja savās dzīvēs, ziemai sapirku kādus četrus pārus zābaku, jo nu varēju atļauties. Protams, ne jau ādas zābakus, bet bija rezerve, līmēt vairs nevajadzēja. Saliku tos uz grīdas rindā, vēlreiz pielaikoju, pastaigāju un ļoti, ļoti priecājos. Tā laikam bija kaut kāda trauma no tiem laikiem, kad ziemās sala slapjās kājas. Arī jaunu apģērbu varēju atļauties nopirkt un vairs nestaigāju vienās “humpalās”.
Sākumā turēju arī lopus, jo ģimeni ar veikalā pirkto nevarētu nodrošināt. Bet bērni man malači — ravēja dārzu, slauca govi, vāca sienu un baroja pārējos kustoņus. Paši saprata, ka nekas par velti netiks dots.
Ziemai samarinēju ap 70 burkām gurķu, vārīju ap 200 burciņām ievārījuma, bija dažādi konservi. Audzējām bietes, nodevām, lai dabūtu maisu cukura no Jēkabpils fabrikas. Varēja arī nodot kartupeļus — rudenī parasti aizceļoja vesela mašīnas krava. Tas viss deva papildu līdzekļus un lielisku darba pieredzi pašiem bērniem.
— Kā vērtējat šodienas sociālās palīdzības programmu?
— Tagad, noskatoties, kā tiek palīdzēts daudzbērnu ģimenēm, domāju par paaudzi, kas to visu saņem. Vai visi viņi zinās maizes vērtību, darba sviedrus? Cik izturīgi viņi būs šai pasaulē, kurā, izrādās, situētā dzīve un nodrošinājums var pazust dažu mēnešu laikā. Par tādu atbalstu, kāds ir šodien, mēs pat sapņot nevarējām.
Esam naktsputni
— Kā jūsu dzīvē ienāca teātris?
— Sapratu, kaut kas jādara, teātrim Baltinavā jābūt, tāpēc sāku uzrunāt cilvēkus, liku sludinājumus dažādās vietās, un viss notika! 1999. gada novembra beigās sanāca daudz teātra entuziastu, tā ka nācās viņus dalīt divās grupās. Es uzņēmos vadību, jo tas bija mans izauklētais sapnis, bija arī pieredze ar bērnu teātri. Protams, sieviešu bija pārsvars. Lieldienām izvēlējos A. Brigaderes lugu “Čaukstenes”, jo tur ir vienas sievietes. Lugu vajadzēja nedaudz lokalizēt un ievilkt tajā latgalisko, konkretizēt vietas. Pirmizrāde izdevās lieliski, visām aktrisēm acīs dega prieks par savu varēšanu.
Otra grupa gatavoja R. Blaumaņa “Skroderdienas Silmačos” Jāņiem. Arī izdevās lieliski. Tā mēs vismaz 15 gadu garumā gadā iestudējām divas pirmizrādes. Ne jau īslugas, bet divu stundu darbus. Nesaprotu, kā es to varēju izturēt. Aktieriem bija nedaudz vieglāk, jo bija divas grupas, bet bija un ir arī tādi, kuri ar mieru spēlēt gan Lieldienām, gan Jāņiem.
Sākumā spēlējām dažādu autoru lugas, bet tad nācās rakstīt pašai, jo mūsu pusē grib dzirdēt savu latgalisko valodu. Tā nu esam apritē jau 20 gadus. Tagad rādām tikai vienu pirmizrādi gadā.
— Nosaukums “Palādas” izraudzīts apzināti vai nejauši?
— “Palādas” (“Pūces”) — šāds nosaukums izvēlēts apzināti. Bet tas bija 2000. gada nogalē, kad mēs sevi jau bijām pierādījuši kā kolektīvu ar divām pirmizrādēm. Mums kultūras nama vadītāja prasīja, kā tad mūsu kolektīvu saukt. Vajagot vārdu. Apjukām, sākām domāt. Variantu bija daudz. Izkristalizējās noteikts virziens — tam jābūt īsti latgaliskam vārdam. Mans vecākais dēls, kurš arī piedalījās mēģinājumā (vārda izvēle notika mēģinājumā), ieteica šo vārdu, jo mēģināt mēs ejot dziļā vakarā, kad šie putni uzsāk savas gaitas. Piekritām. Visus turpmākos gadus vārds apstiprināja izvēli: lielākā daļa mūsu darbības notiek diennakts tumšajā laikā — mēģinājumi, izrādes, braucieni pēc izrādēm uz mājām. Mēs tiešām esam naktsputni.
— Cik pašlaik aktieru ir trupā?
— Aktieru kolektīvs ir mainījies šo gadu gaitā. Dzīve ir dzīve, iemesli arī ir visdažādākie — pārcelšanās, mācības, ģimene vai darbs u. c. Pašlaik esam 22 pieaugušie, bet izrādēs darbojas arī bērni, tā ka reizēm pat 25 — 27.
Neapjausts spēks
— Tomēr izrādēs redzam vienas un tās pašas sejas. Kas, jūsuprāt, spēj noturēt kolektīva kodolu? Kas liek mērot ceļu uz kultūras namu?
— Mums daudz aktieru ģimeņu, varbūt tāpēc izskaidrojams tas, ka varam darboties, jo vieno kopīga lieta. Tur, kur piedalās viens no ģimenes, nākas iet uz kompromisiem. Ja nevar atrast vidusceļu, tad sanāk arī atvadīties. Visādi ir bijis. Ir tādi, kas neiztur slodzi, jo šī nodarbe prasa visu atdevi. Pēc izrādēm — ziema vai vasara — esam slapjām mugurām. Tu rādi un jūti, kā pāri mugurai slīd sviedru straumītes. Enerģija iet ārā pamatīgi.
Kopā satur kaut kāds neapjausts spēks, kuram vārdu vēl neesmu atradusi. Varbūt uzdrīkstēšanās būt citādiem, varbūt pilnīgi legāla iespēja pārtapt par citu personu? Bet vēlme izspēlēt dažādas dzīves lomas nāk jau no bērnības, varbūt tā ir ielikta jau cilvēces gēnos tāpat kā dziedāšana un dejošana. Kā jau teicu iepriekš, kopā būšana ir spēks, kas vajadzīgs katram cilvēkam. Piederība ģimenei, dzimtai, šajā gadījumā — teātra trupai. Tas ceļ pašapziņu, uzdrīkstēšanos, dalītas bēdas kļūst par pusbēdu.
— Kā tik veiksmīgi izdevies piemeklēt aktierus konkrētai lomai? No malas raugoties, īpaši uz Anni, Ontanu, Pīteru, tā vien liekas, ka tie ir reāli cilvēki, nevis aktieri.
— Lugas rakstu, domājot par mūsu aktieru trupas cilvēkiem. Kad nāk teksts, tad iztēlē arī aktieris it kā jau redzams. Personas pieņem mūsu aktieru īpašības, paradumus, runas veidu. Dažreiz ir arī grūtāk — aktieris nevēlas pieņemt viņam uzticēto tēlu, jo tas šķiet svešs, bet es skaidri redzu, ka tas ir viņa. Bet pamazām viss nokārtojas, jo pēc divām vai trim izrādēm aktierī notiek klikšķis, un loma tiek pieņemta.
Raksturs nemainās
— Kā jūs sākāt rakstīt lugas?
— Sākumā iestudējām R. Blaumani, O. Rupaini, P. Apšenieku. Kad pietrūka lugu ar vajadzīgo personu skaitu, sāku rakstīt pati. Tā tas aizgāja. Temati bija tie, ko vislabāk pārzināju — lauku cilvēki un viņu prieki un bēdas.
— Tie jau nav tikai prieki un bēdas. Vai tas nozīmē sekot līdzi arī notikumiem valstī, pasaulē? Zināt kaut ko no likumiem, noteikumiem utt.?
— Tāpat jau esmu lietas kursā par dažādām norisēm valstī, taču ne tik ļoti kā leģendārā Žurka Kornēlija un Prusaks. Likumi gan ir mana vājā joma. Pirms kaut ko likt lugā, ir nācies konsultēties ar mediķiem, elektriķiem, juristiem un pat policistiem. Vispirms pajautāju, vai tas, ko likšu lugā, atbilst realitātei. Televīzijas ziņas klausos reti, bet ir jau “Delfi”, “Apollo”, “Kasjauns”, “Facebook” u. c. Tur jau parādās viss, kas notiek pie mums un pasaulē. Ierosmes var atrast.
— Kā jums izdodas no lugas lugā tēlu raksturus atstāt nemainīgus?
— Nemainīgi lugas tēli ir tāpēc, ka cilvēka raksturs jau nemainās, pamatiezīmes paliek tās pašas, tāpēc ir viegli rakstīt nākamās daļas, jo tu jau vari paredzēt, kāda rīcība var sekot. Tas attiecas uz lugām “Ontans i Anne” un “Sievasmātes senču laiki”, kurām ir vairākas daļas. Citām lugām vados pēc aktiera rakstura.
— Ir dzirdēts dzejniekus sakām, ka pat pie gultas atstājot papīru un zīmuli, ja naktī pēkšņi atnāk kāda vārsma, lai var pierakstīt. Vai ar lugām arī notiek tāpat vai līdzīgi?
— Jā, man arī ir savs mazais blociņš, kurā pierakstu to, ko dzirdu, redzu vai kas veido kādas noteiktas asociācijas. Tā teikt, lugas materiāls. Es to vienmēr turu savā somā un, ja kaut kas noderīgs, — ierakstu. Visu jau nevar atcerēties, jo skolotājam ir pārāk liels informācijas daudzums. Nakts vidū gan nav gadījies to izmantot.
Skatītāji dzīvo līdzi
— Ko nozīmē jūsu pseidonīms Danskovīte?
— Pseidonīms ir no mana dzimtā Dansku ciema — šī zeme mani cieši tur klāt, un tur es jūtos lieliski. To izvēlējos apzināti, lai uz lugas “Ontans i Anne” pirmizrādi noslēptu savu identitāti. Kaunējos, ka luga var izgāzties, tad būtu kaut nedaudz drošības aizsegs. Bieži, esot kaut kādos semināros vai pasākumos, sveši ļaudis, uzzinājuši, ka es no Baltinavas, ierunājas par teātri, izrādēm, prasa, kā sazināties ar autoru, bet es stāstu visu, ko jautā, un nedodu pat nojaust, ka pati esmu Danskovīte.
— Vai esat skaitījusi, cik izrāžu ir nospēlēts šajos gados?
— Izrāžu ir spēlēts daudz. “Ontans i Anne” vien jau ir vairāk par 600, bet ir jau arī citas. Uzstāšanās vietas sāku fiksēt tikai no 2006. gada, bet precīzi pateikt nevarēšu.
— Vai tas, ka pirms izrādes uz skatuves iznāk Ontans vai Pīters ar vēstījumu, ir kā rituāls, lai sagatavotu skatītāju?
— Jā, Ontans un Pēteris ir kā izrādes sākuma iestudējums, varbūt arī sava veida skatītāju sagatavotājs, jo kontakts ar zālē sēdošajiem ir ļoti būtisks. Ir bijušas vietas, kur spēle ir kā pret sienu — publika sēž kā baznīcā un tad domā, kas notiek. Pārsteidzošais ir tas, ka tie ir Latgales cilvēki, kas ļoti labi saprot uz skatuves teikto. Lielākoties kontakts ar publiku ir labs, bet dažreiz pat pārāk labs, jo skatītāji it kā dzīvo līdzi lugas varoņiem, komentē, saka priekšā bīstamas situācijas vai arī norāda, kur ko meklēt.
— Varbūt īsi varat atklāt kādu kuriozu iz teātra dzīves? Gan jau tādu jums netrūkst.
— Kuriozu ir bijis ļoti daudz, man pat aktieri ieteica visus fiksēt pēc katra brauciena, taču es esmu tikai cilvēks un arī nogurstu pēc izrādēm. Tad rakstīšana vairs nav prātā, bet nākamajā dienā jau nāk ikdienas nepadarītie darbi, kuri tomēr ir būtiskāki par kuriozu pierakstiem. Mums ir bijušas gan pārteikšanās uz skatuves, gan drēbju atstāšana uz kultūras nama durvīm, gan akordeona aizmiršana iepriekšējā uzstāšanās vietā, gan dramatiska aizrīšanās ar ēdienu, kura, paldies Dievam, beidzās laimīgi. Daudz visa ir bijis, reizēm tos atceramies, pasmejamies, un tas sasilda mūsu sirdis, jo ir kopīgais, kas visus saista. Esam teikuši viens otram, ka vecumā būs, ko atcerēties.
— Ko jums nozīmē Anna?
— Anna iemieso daudzas manas mammas īpašības, viņa bija kā prototips. Ne jau dzīves gājumam, bet raksturam.
Izskan Latgales vārds
— Kā sākās sadarbība ar Nacionālo teātri?
— Valdis Lūriņš (Nacionālā teātra režisors — aut.) bija “Gada izrādes” amatierteātru vērtēšanas komisijā Rēzeknē, kur arī mēs rādījām savu lugu. Viņam patika mūsu sniegums, tad sekoja sarakste, sazvanīšanās, viņš ieradās ar savām idejām Baltinavā, un viss notika. Vispirms vienojāmies par tekstu, tad brauca aktieru trupa, kura iepazina vidi, pirmizrāde bija 2010. gadā.
— Kādas izjūtas pārņem, kad vārds izskan visā valstī un radītos tēlus atveido profesionāli aktieri?
— Protams, ka sajūta ir jauka, taču tas man nedod tiesības celt degunu gaisā. Sākumā ļoti mulsināja preses un televīzijas uzmanība, taču arī tā ir pārejoša lieta — aizpalo tāpat kā lielie pavasara plūdi, jo nāk jauni notikumi. Prieks vairāk ir par to, ka izskan Baltinavas un Latgales vārds. Laikam jau manī tā patriotisma jeb piederības sajūtas ir traki daudz. Slavas gēna manī nav, esmu darītāja, nevis atzinības gaidītāja.
— Kad jūs atkal redzēsim Aizkraukles pusē?
— Par izrāžu rādīšanu Aizkraukles pusē neko nevaru pateikt, tas atkarīgs no kultūras namu vadītājiem, bet, ja mūs aicina, tad labprāt braucam. Paši gan neuzbāžamies ar savām izrādēm. ◆
Pieturzīmes
• Dzimusi 1961. gadā Baltinavas pusē, Dansku ciemā.
• Beigusi Baltinavas vidusskolu. Absolvējusi Latvijas Universitāti un ieguvusi latviešu valodas un literatūras skolotāja specialitāti.
• No 1986. gada māca latviešu valodu un literatūru Baltinavas vidusskolā.
• Vada amatierteātri “Palādas”.
• Lugu “Ontans i Anne”, “Sīvasmotes senču laiki” u. c. autore. Kopā uzrakstītas 23 lugas.
• A. Rubeņa (ASV) organizētajā konkursā “Latgaļu drāma” ieguvusi balvu par Baltinavas izloksnes popularizēšanu. 2009. gada amatieru teātru iestudējumu skatē “Gada izrāde 2008” Anita atzīta par labāko aktrisi (Anne izrādē “Ontans i plāšnīca”). 2011. gada nogalē Anita Ločmele par lugu ciklu par Ontanu un Anni saņēmusi Autoru biedrības AKKA/LAA apbalvojumu — Autortiesību bezgalības balvu. 2017. gadā Baltinavas vidusskolas skolotāja un amatierteātra “Palādas” režisore ieguvusi Nikodema Rancāna balvu par latgaliešu valodas popularizēšanu caur dramaturģiju.
