Lauma Bajinska un viņas vīrs Aldis Sprostiņš dzīvoja Jēkabpilī īrētā mājoklī, un nopelnīt savam dzīvoklim izredžu nebija.
Lauma Bajinska un viņas vīrs Aldis Sprostiņš dzīvoja Jēkabpilī īrētā mājoklī, un nopelnīt savam dzīvoklim izredžu nebija. Tāpēc kopā ar dažiem paziņām pagājušā gada rudenī devās uz Angliju, lai vienā no Bostonas rūpnīcām četrus mēnešus šķirotu un fasētu dārzeņus.
Aizbrauc divi, atbrauc trīs
Pēc aizbraukšanas viņi uzreiz sāka strādāt, jo dokumentus noformēja bez kavēšanās. Dzīvoja saimnieka mājā, kur viesstrādniekiem par istabiņu bija jāmaksā 200 latu mēnesī. Rūpnīcā strādāja galvenokārt latvieši, lietuvieši un poļi. Angļi bija tikai priekšnieki. Darba laiks nebija noteikts, bet par katru nostrādāto stundu maksāja nedaudz vairāk par piecām sterliņu mārciņām (apmēram tikpat latos — aut.). Lauma atzīst, ka darbs bija smags, jo vajadzēja strādāt pat 12 stundu dienā, bieži arī bez brīvdienām. Rūpnīcā bija auksti. Pusdienām maizītes viņi ņēma no mājām. Ja gadījās saslimt, tad varēja nopirkt bezrecepšu medikamentus.
Laumai nepaticis Anglijas mitrais klimats. Jāstrādā bija daudz, arī Ziemassvētkos nebija iespēju atbraukt uz Latviju. Taču tieši tajās dienās Lauma un Aldis ļoti ilgojās pēc mājām.
Par grūtniecēm rūpējas vecmāte
— Pavisam drīz — pēc mēneša — mums “pieteicās” mazais Raivo. Mūsu brigāde tajā laikā strādāja kāpostu šķirošanā, tāpēc jokojam, ka Raivo “atradām” kāpostos… Labi, ka ar vīru strādājām kopā, jo darbs bija smags, un Aldis man varēja palīdzēt, lai nebūtu jācilā dažādi smagumi. Jauki, ka Anglijā valda uzskats: vīram ar sievu jāstrādā kopā, darba devēji negrib, ka abi būtu šķirti.
Tiklīdz uzzināju, ka būs mazais, devos pie vecmātes, jo Anglijā grūtniecības laikā par topošajām mātēm rūpējas vecmātes. Pēc trijiem mēnešiem braucām mājās, — stāsta Lauma.
Aldis atgriezīsies mežā
Pēc atgriešanās no Bostonas Lauma palika pie vecākiem Neretā, bet Aldis devās uz Norvēģiju. Viņš visu vasaru līdz pirmajam sniegam bija mežstrādnieks. Ciemos atbrauca septembra sākumā — trīs dienas pēc dēliņa piedzimšanas. Tad atkal devās atpakaļ, bet nupat ir atgriezies, jo ziemā Norvēģijā mežā nestrādā.
Jaunā ģimene dzīvokli plāno pirkt Jēkabpilī, taču naudas vēl nepietiek, tāpēc pavasarī Aldis atkal domā doties peļņā. Meža darbi Norvēģijā sākas aprīļa beigās vai maijā.
Sarunas laikā Lauma atklāj, ka tūlīt pēc vidusskolas beigšanas viņa gadu strādājusi arī Vācijā par aukli divu ģimeņu septiņiem bērniem. Toreiz par to viņa saņēmusi 300 vācu marku mēnesī, jo Vācijā auklītēm maksāja ļoti maz, tāpēc arī izmantoja ārzemnieces. Atbildība bijusi ļoti liela. Tagad Lauma par aukli vairs nekad nestrādātu.
