“Andrieva Niedras vārda pieminēšana vien jau izraisa krasi atšķirīgu nostāju.
“Andrieva Niedras vārda pieminēšana vien jau izraisa krasi atšķirīgu nostāju. Vienu acīs viņš bija un paliek tautas nodevējs, citu — politiskās cīņās nepatiesi apsūdzēts, nesaprasts un nepareizi tiesāts tautas vadonis, taču nav šaubu, ka viņš bija talantīgs rakstnieks,” tā saka Edgars Mucenieks komentārā par A. Niedru viņa stāstu krājumā “Zemnieka dēls. Māras josta”. Andrievs Niedra patiešām bija ļoti pretrunīga un varbūt tieši tāpēc ļoti spilgta personība, kura atstājusi dziļas pēdas arī Vietalvas novada vēsturē.
Pēc Dēbneru dinastijas izbeigšanās nākamais Kalsnavas—Vietalvas draudzes mācītājs bija Andrievs Niedra. Viņš te kalpoja no 1908. līdz 1918. gadam. Pēc F. Dēbnera aiziešanas no draudzes tai trīs gadus nebija pastāvīga mācītāja, kamēr par to kļuva Niedra, pirmais latviešu tautības mācītājs draudzes vēsturē. Ierodoties draudzē, Niedra to atrada revolūcijas saplosītu. Vieni bija nošauti, citi cietumos, vēl citi emigrācijā, bet palikušie draudzes locekļi bija sašķēlušies divās nometnēs — vieni uz revolucionāriem raudzījās kā uz varoņiem, otri — kā uz noziedzniekiem. Mācītājam bija ļoti jānopūlas, lai abas nometnes samierinātu.
Niedram piemita mācītājam tik vajadzīgās runas dāvanas. Viņa laikabiedrs, Vietalvas baznīcas pērmindera dēls Jānis Paulsons, kurš ļoti bieži ticies ar mācītāju, stāsta, ka Niedra esot bijis izcils sprediķotājs. Desmit gados Paulsons neesot dzirdējis, ka mācītāja svētrunas kādreiz atkārtotos. Interesanto sprediķu dēļ Vietalvas baznīca bijusi pārpildīta. J. Paulsons stāsta, ka Niedram svētrunas tapušas, uzkāpjot kancelē un paskatoties uz draudzi.
Tomēr viņš, labi veicot mācītāja pienākumus, daudz darīja arī citās jomās.
Kultūras un izglītības veicinātājs
Andrievs Niedra vispusīgi atbalstīja Vietalvas Labdarības biedrības (VLB) kultūrizglītojošo darbību. Viņš atjaunoja nacionālās atmodas laika tradīciju — koncertus Vesetas līcī pēc kapusvētkiem augusta pirmajā svētdienā, aktīvi piedalījās VLB jautājumu vakaros, kā arī ar priekšlasījumiem VLB namā un skolās.
Niedra uzskatīja, ka gan mācītājiem, gan skolotājiem jābūt tās tautas pārstāvjiem, kurai viņi kalpo, lai spētu saprast tās patiesās vajadzības. Viņš arī izteikti negatīvi attiecās pret skolu pārkrievošanu, taču reakcionārajā gaisotnē, kāda valdīja pēc revolūcijas, šādus uzskatus nevarēja atklāti sludināt. Tā kā vienīgā atklātā ietekme uz skolu mācību saturu mācītājam bija attiecībā uz ticības mācību, A. Niedra prasīja no pagastu valdēm, lai ievēl tādus skolotājus, kuri spēj kvalitatīvi mācīt ticības mācību.
Zemnieks
Kalsnavas mācītājmuižai piederēja liels zemes īpašums — vairāk nekā 100 hektāru, kuru Niedras priekšteči izrentēja. Tā nebija nekāda labā zeme. Tīrumi neauglīgi, sliktas pļavas, lielu daļu aizņēma purvs. Taču Niedra pats uzņēmās šo zemi apsaimniekot. Viņa saimnieciskā rosība bija apbrīnojami liela, tur atklājās viņa spējas un lauksaimniecības izpratne — liecina J. Paulsons.
Pats Niedra stāsta: “Kultivējām purvus gan ar vaļējiem grāvjiem, gan drenāžām, izmēģināju gan sakņaugus, gan linus, gan āboliņu, gan dziļās, gan seklās kūtis, tīrīju un apūdeņoju pļavas, iekārtoju mežsaimniecību, cēlu dzīvokļus un saimniecības ēkas, izmēģinājām ar sviestu, ar cūkām, ar teļiem, ar puišiem, ar meitām, ar dipatniekiem un algādžiem, ar pusgraudniekiem, ierīkojām mašīnu izlabošanas staciju.” Viņa laikā mācītājmuižas zeme ievērojami pārvērtās.
Aizejot no Kalsnavas, Niedra atstāja nosusinātas, kultivētas pļavas, uzlabotus tīrumus. Necaurejamais purvs, kur mitinājās tikai čūskas, bija pazudis, tā vietā pletās plašs lauks, izveidots par pirmās šķiras zemi, kas deva bagātas jo bagātas ražas. Par to, cik liels bija Niedras laikā sasniegtais lauksaimnieciskais progress, liecina daži aptuveni dati. Agrākie mācītājmuižas rentnieki ar grūtībām varēja izmitināt 10—15 govju un 4—5 zirgus, bet Niedras laikā ganāmpulks pakāpeniski sasniedza 60 slaucamo govju. Niedra bija viens no celmlaužiem, kurš ar savu darbu rādīja intensīvās saimniekošanas priekšzīmi. Viņa padomi un priekšlikumi rada dzirdīgas ausis un čaklus sekotājus. Kalsnavas un Vietalvas sabiedrībā neviens nebrīnījās, kad mācītājs ieradās lauksaimniecības biedrībā un runāja par to, kā labāk apsaimniekot zemi. To apliecina J. Paulsons.
Politiķis
Andrievs Niedra jaunībā studēja toreiz tik populāro marksismu, bet atzina to par latviešiem nederīgu. Viņš arī kritizēja inteliģences atbalstu 1905. gada revolūcijai, kaut arī tā viņu dēvēja par tumsoņu. Niedra bija sava ceļa gājējs. Viņš radīja politiski kulturālu kustību: jaunnacionālismu, kura mērķis bija apvienot zemniekus, lai mierīgā ceļā bez vardarbīgas agrārās reformas, ar mērenas reformas un ekonomiskas konkurences palīdzību viņi kļūtu par Latvijas saimniekiem, izkonkurējot muižniekus.
Jau 1905. gadā Andrievs Niedra atklāti nostājās opozīcijā sociāldemokrātiem kā publicists. Kad 1917. gada februāra revolūcija radīja labvēlīgus apstākļus politiskajai darbībai, viņš aktīvi iesaistījās jaundibinātajā Latviešu Zemnieku savienībā (LZS). Kalsnavā izveidojās spēcīga LZS nodaļa, kura aktīvi darbojās, lai bezzemniekus novērstu no sociāldemokrātiem — lieliniekiem, kuri mēģināja demokrātijas vietā ieviest pilsētu un lauku proletariāta diktatūru (tas viņiem arī izdevās 25. oktobra pučā, ko savulaik dēvēja par Lielo Oktobra sociālistisko revolūciju). LZS Kalsnavā guva atbalstu arī ārpus zemturu vides — to pierāda 1917. gada 3. decembra pašvaldību vēlēšanas: Kalsnavas pagastā bija 25% zemturu, bet LZS saņēma 33% balsu. Atriebjoties Niedram, lielinieki vairākkārt arestēja viņu, tomēr viņš vienmēr izvairījās no represijām — vienreiz izbēgot no deportāciju vilciena Igaunijā, otrreiz — no etapa uz 1919. gada sarkanā terora centru Vecgulbeni.
Tomēr lielinieki nebija vienīgie Niedras pretinieki — LZS viņam opozīcijā bija Kārlis Ulmanis, kurš sadarbībā ar LSDSP jeb sociāldemokrātiem maziniekiem gribēja veikt ultraradikālu agrārreformu un dot vēlēšanu tiesības visiem Latvijas iedzīvotājiem, kam Niedra un viņa domubiedri absolūti nepiekrita. Tieši politisko domstarpību dēļ Niedra uzņēmās veidot valdību opozīcijā Ulmanim (detalizēti par šo konfliktu var lasīt Andrieva Niedras “Tautas nodevēja atmiņās”).
Personības pretrunas
Šķiet, pretrunu šajā cilvēkā netrūka. Lūk, galvenās no tām:
* spriežot pēc literārajiem darbiem un deklarētajiem uzskatiem, Niedra bija latviešu nacionālists, tomēr biedrojās ar vāciešiem pret Ulmaņa valdību un Ziemeļlatvijas armiju;
* viņš bija mācītājs, bet vienlaikus azartisks kāršu spēlmanis, kurš nereti atstāja “bez biksēm” muižniekus un saimniekus — savus pretiniekus pie kāršu galda;
* Niedra par dzīves mērķi neizvirzīja politiku, bet aktīvi ar to nodarbojās — gan sludinot jaunnacionālisma idejas, gan apkarojot marksistus un īpaši cīnoties ar lieliniekiem.
Pretrunu pilni ir arī Niedras literārie darbi, kuri, iespējams, atklāja to, kas notika Niedras prātā un sirdī. Ja Andrievu Niedru vērtē, nepiekarot “tautas nodevēja” vai “nepatiesi apsūdzētā tautas vadoņa” birku, tad jāatzīst, ka viņš ir izcila personība, kuras izvēlētais ceļš neguva atbalstu tautas vairākumā. Tas ir Niedras traģisms.
