22. jūlijā pulksten 16 Vietalvas kapos pārbedīs Lāčplēša kara ordeņa kavaliera Andreja Iksena un viņa kundzes mirstīgās atliekas, kuras no Austrālijas atvedusi viņu meita.
22. jūlijā pulksten 16 Vietalvas kapos pārbedīs Lāčplēša kara ordeņa kavaliera Andreja Iksena un viņa kundzes mirstīgās atliekas, kuras no Austrālijas atvedusi viņu meita. Andrejs Iksens, kura dzimtā puse ir Vietalva, bija arī rakstnieks.
Viena no viņa populārākajām grāmatām, kura izdota divdesmitajos gados un atkārtoti klajā laista atjaunotās neatkarības laikā, ir “Daugavas sargi”. Tajā autors apkopojis visu, kas bijis rakstīts periodiskajos izdevumos par brīvības cīņām ar Bermonta — Golca—Pālena bandām. “Krājums veltīts kritušo tautas dēlu piemiņai, tas uzskatāms kā materiāls mūsu vēsturei, bet domāts galvenokārt mūsu jaunatnei”, raksta autors priekšvārdā.
Pagājušajā rudenī Andrejam Iksenam un viņa brālim Pēterim, kurš arī ir Lāčplēša kara ordeņa kavalieris, pagasta iedzīvotāji Vietalvas kapos atklāja piemiņas plāksnes.
Publicējam Andreja Iksena atmiņu stāstu par Vietalvu, vietalviešiem un viņa ģimenes gaitām šajā pusē.
***
Cik īsa dzīve!
“Brīnums, cik tā cilvēka dzīve īsa! Nesen vēl mācījos lasīt un rakstīt tepat Mežsētās pie Bēķa… Tad turpat Mežsētās gāju par puisi, tad brālis Jēkabs aizgāja zaldātos, es paliku mājā, apprecējos. Tad sākāt jūs pa vienam nākt pasaulē. Tad, ek’, tas Piektais gads… pusotra gada cietumā Rīgā. Tad tu aizbrauci uz Pēterburgu, tad izdienēji ķeizaram, uznāca atkal lielie kari… Nodibinājāt, ek’, Latviju, sadalījāt zemi… Nu jau atkal piecpadsmit gadu, un jau man kāds ducis bērnu bērnu… Un pašam, ek’, jāiet atskolā… Domāt, viss tā kā vakar aizvakar būtu noticis, viss stāv acu priekšā tik tuvu un tik skaidrā atmiņā. Īsa gan tiešām cilvēka dzīve!”.
Tā apmēram runāja mans tēvs kādu gadu pirms savas nāves, ganīdams mūsu lopus Odzienas pagasta Dambīšos, bet es turpat cirtu elkšņus grāvmalā. Mēs bijām atsēdušies, sapīpojām un runājām par dzīvi. Savas brīvprātīgās gana gaitas viņš zobodamies sauca atskolas vārdā.
Un tagad man jāturpina tālāk tanī pašā tēva stilā.
Tiešām, īsa ir dzīve, tēv. Nu jau divpadsmit ziemu un vasaru aiztecējis, kopš tu guli Vietalvas kalnā, dienvidaustrumu nogāzē, tur, kur tu vēlējies dusēt. Arī es vēlētos kādreiz turpat izstiept savus kaulus, bet redzi, tēv, dzīve nekur vairs neiet pēc mūsu niecīgās vēlēšanās. Cik sen mēs te pļāvām sienu kroga Saliņam, turpat kapukalna pakājē, atceries? Vienā klusā pusdienas stundā tu vēroji pretējo kapukalna nogāzi un izteicies: “Tur es vēlētos dusēt pēc tam…”. Tava vēlēšanās piepildījās, kas zina, kā būs ar manējo. Kas zina, kurā Kurzemes ceļmalā aprakta māte (varbūt vēl dzīva, viņai tagad ir 89 gadi), kas zina, kur izkaisīta mūsu dzimta, tavas daudzās atvases. Viens zars, vēju atnests, te Eiropas vidienā un nezin, kur vējš to nesīs tālāk. Tavs jaunākais dēls un mans stiprais brālis Pēteris varbūt rok ogles kaut kur aiz Urāliem, ja vispār vēl ir dzīvs. Tavs vidējais dēls, tas pats Kārlis, kurš dalījās mūsu gaitās manā grāmatā “Upmalas zēni”, centīgais zemkopis un kaislais makšķernieks, kurš palika Piebalgas ielenkumā, nezin, kur tas tagad… Redzi, tēv, viss aizrit tik ātri, dzīve ir tiešām īsa. Nu arī man jau rit sešdesmitais gads tādā pašā ātrumā, bet sevim dzīvojis arī esmu stipri maz. Vienmēr bija jāsteidzas un jātraucas, bija arī daudz jākaro par Latviju, par lepnas tautas brīvu dzimteni, pat par vāju tiesību glābt kailo dzīvību un vilkt vārguļa dzīvi. Smagi ir gājis, tēv, bez dzimtenes. Dažā vājuma stundā es apskaužu tavu mieru Vietalvas kapukalnā, tavu dusasvietu ar seju pret dzimtenes rīta un dienvidus sauli.
Kad es 1888. gada 10. (22.) februārī nācu pasaulē, mans tēvs bija Odzienas pagasta bezzemnieks un muižas kalps. Par mani divarpus gadu ir vecāka māsa Emīlija un agri mirušais brālis Jānis. Pēc manis nāca vēl trīs: brāļi Kārlis un Pēteris un māsa Berta. Šī mūsu dzimtas jaunākā atvase, precētā vārdā Lazdiņa, savā laikā turēja latvju sievietes auglības rekordu Madonas apriņķī: viņai ir septiņi dēli un četras meitas, līdz dzimtenes atstāšanai visi bija dzīvi, tagad divi vecākie trimdā, citu liktenis man nezināms. Māsa Emīlija palika vecmeitās, jo viņas iecerētais nepārnāca no Pirmā pasaules kara. Brālim Kārlim bija seši bērni, trīs nomira mazi kara laikā un pēckara sērgās, vecāko dēlu Valdi noslepkavoja Madonas tribunālists Bielajs Liezeres mācītāja muižā 1941. gada 29. jūnijā kopā ar trijiem Lāpītāja dēliem un vēl diviem citiem patriotiem, palika tikai divas meitas. Tam dzimtas zaram vīriešu kārtas pēcteču vairs nav. Brālis Pēteris līdz 1944. gadam vēl nebija precējies (dzimis 1899. gadā), tur bija it kā kādi sarežģījumi, it kā viņam šai izdarībai nebij iznācis laiks vai cita kāda aizgaita. 1944. gada rudenī vācieši viņu kopā ar citiem odzieniešiem aizdzina uz Kurzemi, tur viņi arī palika. Tagad par viņa likteni ziņu nav. Jāšaubās, vai šis nemierīgais Pēteris, arī Lāčplēša ordeņa nesējs, būs varējis atgriezties savā Odzienas Dambīšu sētā. Tad nu jāpieņem, ka no vīriešu kārtas Ikseniem palicis tikai viens spēcīgs zars — mans dēls Ziedonis (dzimis 1925. gada 12. janvārī), arī tagad trimdā. Kaut kur ir gan vēl viens Iksenu zars — mana brālēna dēls Jānis, kurš ap 1936. gadu apprecēja kādu Rīgas vācu jaunavu, 1939. gadā “repatriējās” uz Vāciju, bija kaut kur “fāterlandē” nometināts, bet kur viņš palika un kādā mērā pārtautojās, tas šodien nav zināms.
(Turpinājums sekos.)
