Skrīveriete Baiba Mačuļska gadu strādāja amerikāņu ģimenē, auklējot Sāru un Džeku.
Skrīveriete Baiba Mačuļska gadu strādāja amerikāņu ģimenē, auklējot Sāru un Džeku. “Arī man gribētos tik jauku dēlu,” saka jauniete. Šobrīd viņa turpina apgūt uzņēmuma vadības zinības Rīgā.
— Kā nokļuvāt Amerikā?
— Draudzene ieteica braukt, viņa bija uzzinājusi par tādu iespēju un pati jau kārtoja dokumentus. Tas notika ar firmas starpniecību. Es vēl šaubījos, taču viņa brauca agrāk, un mēs sarunājām, ka viņa pastāstīs, kā tur ir. Arī dokumentu kārtošana ir samērā ilgs process, un nevar zināt, vai vispār būs ģimene.
— Kādas bija prasības, lai jūs pieņemtu par auklīti amerikāņu ģimenē?
— Vajadzēja būt pieredzei auklītes darbā, autovadītājas apliecībai, arī vecākai par 18 gadiem. Priekšroka bija veselīga dzīvesveida piekritējām, kuras nesmēķē un nelieto alkoholu. Auklītei jābūt paraugam bērniem, taču, jo vairāk prasmju, jo vieglāk atrast ģimeni. Piemēram, ja bērnam ir garīgas vai fiziskas attīstības problēmas, ģimene meklē aukli, kurai ir pieredze ar šādiem bērniem. Manā situācijā obligāti vajadzēja būt nesmēķētājai, jo vienam no bērniem bija astma.
— Pastāstiet par ģimeni, kurā strādājāt!
— Tajā bija divi bērni. Sārai bija seši gadi, un viņa jau mācījās skolā. Lielāko dienas daļu pavadīju ar trīsgadīgo Džeku. Ar ģimeni man paveicās, viņi bija izglītoti vecāki, abi ārsti un ļoti aizņemti darbā. Taču mājās laiku pavadīja tikai kopā ar bērniem, līdz vakarā kopā viņu gultiņās saldi aizmiga, jo garajā darba dienā ļoti nogura.
Bija vēl arī suns, trīs kaķi un trīs jūrascūciņas. Sārai ļoti patika dzīvnieki, iemīļotas vietas bija zirgu staļļi, kurp mēs bieži braucām. Vecāki plānoja pirkt zirgu. Vēlāk, kad es aizbraucu, iegādājās poniju.
— Kādi bija jūsu pienākumi?
— Katru rītu cēlos ap pulksten septiņiem, gatavoju Sārai brokastis un uzvārīju kafiju viņas mammai. Tad modināju Sāru, palīdzēju viņai izvēlēties apģērbu. Kad meiteni tētis vai mamma aizveda uz skolu, visu dienu auklēju zēnu. Bija jautri, tāds mīļš un feins puika! Blēņas pārāk nedarīja, kā ar visiem mazajiem, kuri nav pārāk izlutināti, varēja sarunāt. Man bija jāmazgā arī veļa, bet tas nebija sarežģīti, zinot amerikāņu slinkumu un veļas žāvējamās mašīnas priekšrocības. Jāgludina veļa nebija. Lai vairāk nopelnītu, uzkopu arī māju, man tas obligāti nebija jādara, bet tā labi nopelnīju — 75 dolārus par dažām stundām, iztīrot māju ar putekļsūcēju un noslaukot putekļus.
— Kādi ir bērni Amerikā?
— Nekaunīgi. Jo lielāki aug, jo nekaunīgāki kļūst. Maniem bērniem bija kaut cik ieaudzināta pieklājība. Viņiem mani bija jāklausa, par nepaklausību drīkstēju arī sodīt, piemēram, neļaut iet ārā, barot dzīvniekus, kuru mājās bija daudz. Visu varēja izdomāt, protams, bez jebkādas vardarbības vai draudiem. Ja arī bērni kādreiz sūdzējās vecākiem, viņi parasti nostājās manā pusē. Man paveicās gan ar vecākiem, gan bērniem. Visumā amerikāņu bērni man liekas iedomīgi, bet tas atkarīgs no audzināšanas — jo bagātāki vecāki, jo izlutinātāki bērni. Daudz arī apaļīgu bērneļu, jo vecāki nerūpējas par viņu veselību, bet izdabā katrai bērna vēlmei. Daudzās ģimenēs bērnus vienkārši neaudzina, un viņi neatšķir labu no ļauna. Dažām auklītēm vai sirds lūza par vecāku netaisnīgo attieksmi pret bērniem un auklēm.
— Auklītes darbā piedzīvojāt arī kādu kuriozu situāciju?
— Katru dienu bija kuriozi atgadījumi ar suni. Viņš bija milzīgs un jauns, kuram ļoti patika cilvēki. Parasti pievakarē gāju ar suni pastaigāties parkā, gribējās viņu palaist no pavadas, taču tad milzenis lielā ātrumā metās pie cilvēkiem, nogāza no kājām un laizīja seju. Tā taču var nobīties ne pa jokam, tāpēc sunim skraidīt ļāvu tikai mājas pagalmā.
Mani vairākas reizes noturēja par Džeka mammu, kaut gan man bija tikai 19 gadu. Man tas ļoti patika, jo Džeks bija smukulītis, un man noteikti gribētos tādu dēlu.
— Vai auklītes darbs šajā valstī ir labi atalgots?
— Pat ļoti labi. Es dzīvoju laukos, daudz jau nebija, kur iet, izņemot kino, boulinga centru un supermārketu, tā ka iekrāju naudu, lai varētu arī paceļot. Biju ciemos pie draudzenes, kura mani pierunāja doties uz Ameriku. Ja nebūtu tik daudz iztērējusi apģērbam, būtu vēl vairāk apskatījusi.
— Vai amerikāņu ģimenes labprāt izvēlas auklītes no ārzemēm?
— Jā, gan tāpēc, ka tas ir lētāk, gan kultūras apsvērumu dēļ, jo vecākiem šķiet, ka no ārzemju auklītes bērni iemācīsies kaut ko jaunu. Svarīgi arī tas, ka tu dzīvo mājās visu diennakti un tev var uzdot jebkuru darbu. Amerikāņu auklīte vienkārši atteiktu. Dažkārt man bērni bija jāpieskata arī naktī, jo vecākiem bija jābrauc uz slimnīcu.
— Dodoties uz Ameriku, jums bija pieredze auklītes darbā?
— Nekāda lielā nebija, biju auklējusi radu bērnus, bet tas arī viss. Fiktīvas ieteikuma vēstules biju savākusi gan no paziņām, gan kaimiņiem, jo uz Ameriku tomēr gribējās. Man palīdzēja tas, ka labi zināju angļu valodu un vārdnīcā vien nevajadzēja skatīties.
— Ko deva gūta pieredze?
— Uzlaboju angļu valodas zināšanas un iepazinu šo valsti. Sapratu, ka tā nav nekāda sapņu zeme un ka amerikāņi ir diezgan dīvaini.
