Aivars Vindulis no Staburaga pagasta ir kaislīgs mednieks. Viņš uzskata, ka medības ir viens no interesantākajiem aktīvās atpūtas veidiem.
Aivars Vindulis no Staburaga pagasta ir kaislīgs mednieks. Viņš uzskata, ka medības ir viens no interesantākajiem aktīvās atpūtas veidiem. Savā saimniecībā viņš būvē namiņu, kur mednieku kolektīva “Diāna” biedriem pēc medībām apstrādāt guvumu un atpūsties.
— Man bija tikai 12 gadu, kad pirmo reizi piedalījos medībās. Atceros, bija milzīgs azarts un medību prieks. Nomedījām buku. Tad gan skaistā dzīvnieka bija mazliet žēl, — saka Aivars Vindulis. — Tomēr tas netraucēja kļūt par mednieku. Šī nodarbe mani vienmēr interesējusi, un es nelaižu garām gandrīz nevienu iespēju doties medībās.
Medīju ne tikai Staburaga apkaimes mežā, braucu arī pie draugiem uz Viesīti un Līvāniem. Mani interesē skaistas trofejas. Ja ir iespēja izvēlēties, nomedīju to dzīvnieku, kura ragi vai āda ir vērtīgāka. Protams, jāšauj arī tie dzīvnieki, kuriem ir redzama kāda kroplība vai citas nopietnas veselības problēmas. Gaides medības man šķiet interesantākas. Lai sagaidītu medījumu, reizēm vajadzīga milzīga pacietība. Turklāt gaidot var pamanīt daudz no apkārtnē notiekošā, kas citādi paliktu neieraudzīts. Iespēja saplūst kopā ar dabu ir arī milzīgs emocionāls baudījums.
Vinduļa kungam veicas. Viņam ir skaistas aļņu un briežu trofejas. Šīgada februārī nomedīts arī vilks. Viņš piedalījies viesmedībās Sunākstes pusē. Pelēcis nācis tieši virsū un nokritis tikai pēc ceturtā šāviena. No vilka viņš pasūtījis izbāzni, ko novietot jaunceļamajā mednieku namiņā.
Mednieku namiņš ļoti nepieciešams. Pēc medībām tādā darboties būs daudz ērtāk. Būs atsevišķa telpa nodīrāšanai, sadalīšanai. Būs virtuvīte un, protams, pirts un istabiņas.
Kopā ar kolektīva biedriem šogad viņš piedalījās mednieku festivālā “Minhauzens 2007.”
— Ar koka kājām 165 reizes nogāju 15 metru garus apļus. Tam man vajadzēja aptuveni divas stundas. Par šo panākumu mūsu klubs ieguva tiesības Mores zvēru dārzā nomedīt briedi. Kolēģi šo godu uzticēja man. Brieža ragi nedrīkstēja svērt vairāk par pieciem kilogramiem. Ja svars pārsniegts — jāpiemaksā pēc cenrāža. Kopumā bija jāpiemaksā 300 latu. Arī no šī brieža galvas esmu pasūtījis izbāzni, — stāsta mednieks.
— Medībās gadījies ne viens vien neparasts gadījums. Ar vienu šāvienu laimējies nogāzt vairākus bukus. Taču reiz piedzīvoju pamatīgas izbailes. Bija jau vēls rudens. Norunājām medīt aļņu bulli. Skatos, taisni man pretī nāk varens bullis skaistiem ragiem. Izšauju. Dzīvnieks apmet kūleni un nokrīt. Pieeju klāt, bet ragu vairs nav. Tajā brīdī sirds vai pamira. Rūpīgi ieskatījos un pamanīju, ka ragi palikuši zem dzīvnieka. Izrādās, aļņu bullim jau bija laiks ragus nomest. Acīmredzot tie nolūza, dzīvniekam krītot.
Kādā citā reizē mani piemānīja briedis. Auru laikā jau pielavījos viņam pavisam tuvu. Varētu gandrīz šaut, taču dzīvnieks pēkšņi “paslēpās” aiz izgāzta ozola un pazuda tuvējos krūmos. Ne jau vienmēr visas medības ir veiksmīgas. Tomēr iespēja redzēt dzīvnieku savvaļā ir tā vērta, lai atkal un atkal ietu uz mežu.
