(Nobeigums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 21. marta numurā.)
“Mums bija iespēja apskatīt kameras, kurās izmitināja noziedzniekus, tajā skaitā arī slaveno Čikāgas mafijas bosu Alu Kaponi. Īpaši aprīkotas kameras, kādas dažkārt ir mūsu prominentām personām, kurām kādreiz par grēkiem arī “jāpasēž”, nebija nevienas. “Google” gan manīju greznu Kapones kameru, kur it kā viņam bijusi cietumā, bet mums vismaz tādu nerādīja. Visas vienādas: gulta, galds, tualete. Boss uz šīs salas pavadīja vairāk nekā četrus gadus. Uz Alkatrazu viņu pārcēla no Atlantas cietuma, jo, pēc likumsargu domām, viņam tur pārāk labi klājās. Tolaik cietumsargi bija viegli uzpērkami, un mafijas boss ar kukuļošanu bija panācis, ka varēja sazināties ar saviem cīņu biedriem, līdz ar to vadījis mafiju no cietuma. Alkatraza bija vienīgā iespēja, kā to pārtraukt. Tā vismaz šķita likumsargiem, vēlāk gan kļuva zināms, ka boss ar savējiem sazinājies arī no izolētās salas. 1939. gadā Als Kapone tika nogādāts atpakaļ uz kontinentu, jo krasi pasliktinājās viņa veselība, ko iedragāja hronisks sifiliss.
Putnu vīrs
Ne tik slavens, bet interesants Alkatrazas iemītnieks bija Roberts Strauds — Putnu vīrs. Par vairākām slepkavībām vainu pastiprinošos apstākļos viņam bija piespriests nāvessods, bet noziedznieka māte panāca tā aizvietošanu ar mūža ieslodzījumu. Pirmos 30 ieslodzījuma gadus Strauds pavadīja Līvenvortas cietumā Kanzasā, kur viņam pēkšņi radās interese par ornitoloģiju — tā sākās ar cietuma pagalmā ielidojuša ievainota kanārijputniņa pieradināšanu. Vēlāk cietuma administrācija ļāva Straudam uzcelt nelielu aviāriju un laboratoriju, kur viņš varēja pētīt, pavairot un ārstēt putnus. Turpmāko gadu laikā Putnu vīrs sarakstīja divas grāmatas par ornitoloģiju un radīja vairākus medicīniskus preparātus putnu slimību ārstēšanai. Pēdējos 17 ieslodzījuma gadus Strauds pavadīja Alkatrazā, kur putnus nebija iespējams turēt. Te viņš sarakstīja autobiogrāfiju un grāmatu par cietumu sistēmu, bet pēc tam tika pārvests uz slimnīcu kontinentā, kur 1963. gadā nomira.
14 mēģinājumu
Kaut gan uzskatīja, ka no Alkatrazas cietuma nav iespējams izbēgt, gadu gaitā pamest neviesmīlīgo salu mēģināja ne viens vien ieslodzītais. Acīmredzot gribēja pārbaudīt apgalvojumu, ka no jebkuras bezizejas ir vismaz trīs izejas. Cietuma darbības laikā no tā centās izbēgt 32 ieslodzītie — kopumā bija 14 mēģinājumu. No bēgļiem 23 noķēra, sešus nošāva, bet triju cietumnieku liktenis līdz pat šai dienai nav zināms. Bet par viņiem ir īpašs stāsts.
Slavenākais bēgšanas mēģinājums notika 1962. gada jūnijā, un to organizēja kameras biedri Frenks Moriss, Alans Vests un brāļi Džons un Klarenss Englini.
Rūdīti
noziedznieki
Lai izplānotu bēgšanu, Morisam bija nepieciešami vairāki mēneši, kuru laikā tika izveidoti manekeni un transporta līdzeklis.
Viņš bija rūdīts noziedznieks. Pirmo reizi Morisu sodīja jau 13 gadu vecumā, un līdz 18 gadiem viņš jau bija veicis vairākas bruņotas laupīšanas un bēdzis no kolonijām… Bija skaidrs, ka agri vai vēlu viņš dosies uz Alkatrazu. Tas notika 1960. gadā. Cietuma darbinieki atzina, ka Frenks bija īpaši gudrs (viņa IQ bija 133 salīdzinājumā ar Džordža Buša 111) un spētu izlauzties no jebkāda cietuma, tikai ne no Alkatrazas… Taču — ak vai! Viņi kļūdījās.
Frenka palīgi — brāļi Džons un Klarenss Englini — arī bija izpelnījušies samērā lielu “slavu” cietumā. Līdz nonākšanai Alkatrazā viņi bija aplaupījuši vairākas bankas. Savukārt ieslodzītais Alans Vests, kurš bija izmitināts blakuskamerā un arī bija viens no plāna dalībniekiem, Alkatrazā bija jau otro reizi. Te viņu zināja kā ļoti augstprātīgu cietumnieku un zagli. Viņš pazina Džonu Englinu, ar kuru Floridas štata cietumā bija blakuskamerās.
Lāpstu vietā —
karotes
Bēgšanas plāns sāka rasties 1961. gada decembrī, kad Vests, tīrot darbnīcas gaiteņus, atrada dažus vecus zāģu asmeņus. Plāns bija ļoti sarežģīts — vajadzēja cilvēkveidīgus manekenus, plostu un citas lietas. Brāļi Englini bija izmitināti blakuskamerās, tāpat kā Vests un Moriss. Viņi darbojās maiņās, viens strādāja, bet tikmēr otrs skatījās, vai nenāk sargi.
Ar karotēm viņi izraka 15×22 cm lielus caurumus ventilācijas šahtās un noslēpa tos ar nokrāsotiem kartona režģiem. Kad viņi to bija paveikuši, ķērās pie plosta gatavošanas cietuma kameru ēkas augšstāvā. Plostu izgatavoja no vairāk kā 50 zagtiem, dāvinātiem un citādi iegūtiem lietusmēteļiem, kurus viņi līmēja ar paštaisītu līmi. Plosts bija 2×4 metrus liels, un to piepūta ar modificētu akordeonveida mūzikas instrumentu.
Noder ziepes un
tualetes papīrs
Kamēr Vests un Moriss gatavoja plostus, brāļi Englini nodevās manekenu veidošanai. Viņi no esošajiem materiāliem sameistaroja galvas, ko bēgšanas naktī nolikt guļvietās blakus savīstītām segām, tā cerot apmuļķot sargus. Tam noderēja pašgatavots cements, ziepes, tualetes papīrs, mati no cietuma frizētavas un mazliet krāsas. Domājams, brāļi bija visai talantīgi, jo liktenīgajā naktī sargi tiešām nepamanīja, ka cietumnieku vietās uz lāvām bija segu murskuļi un mākslīgās galvas. Oinks un Oskars — šādos vārdos bēgļi bija nosaukuši savus aizstājējus.
Izmanto putekļsūcēju motoru
Vestam, strādājot cietuma frizētavā, izdevās nozagt matu dzenamo mašīnu, un ar cita cietumnieka nozagtu urbja uzgali viņi izveidoja urbjmašīnu. Bet tās motors bija par vāju, un nevarēja pagriezt urbi. Vislielākā veiksme bēgļiem uzsmaidīja, kad cietumā sabojājās putekļsūcējs. Alans Vests piedāvāja to salabot un atklāja, ka tīrīšanas ierīcei ir divi motori. Būdams pietiekami prasmīgs, viņš vienu motoru nozaga, bet otrs pēc remonta strādāja tik labi, ka neviens pat nepamanīja putekļsūcēja detaļas trūkumu. No zagtā motora vēlāk tika sameistarots urbis, lai varētu izgāzt sienu pie ventilācijas šahtas, pa kuru četrotne grasījās nokļūt uz cietuma ēkas jumta.
Vai tika brīvībā?
1962. gada 11. jūnijā pulksten 21.30, uzreiz pēc gulētiešanas, viņi visi, izņemot Vestu, izlavījās no kamerām (Vests palika, jo nebija izsitis caurumu savas ka-meras ventilācijas šahtā), pirms tam gan salika gultā manekenus. No jumta viņi norāpās 15 metru uz leju pa lietus notekcauruli un skrēja uz krastu (starp citu, manekena galva viņa kamerā gultā ir vēl šodien). Kopš tā brīža neviens neko vairs nav ne redzējis, ne dzirdējis par Morisu un brāļiem Engliniem. Viena no versijām, ka viņi no cietuma jumta nokļuva līdz Sanfrancisko līča ūdeņiem, kuros ir Alkatraza, bet plosta nestabilās konstrukcijas un tonakt trakojošās vētras dēļ līdz kontinentam nav tikuši. Taču — kas to lai zina? Es tomēr domāju, ka viņi tika brīvībā, jo diezgan daudz argumentu, pierādījumu, sakritību par to, ka viņi izglābās. Esmu dzirdējis arī, ka tajā naktī, kad viņi izbēga, bija nozagta mašīna. Šo bēgšanas mēģinājumu savulaik izspēlēja arī kādā televīzijas šovā, lai pārliecinātos, vai ir iespējams izmukt. Fakti apstiprinājās.
Dīvainas parādības
Sešus gadus pēc cietuma slēgšanas (1969.) salu sāka apdzīvot Amerikas indiāņi, kuri pārstāvēja 20 cilšu, bet 1971. gadā sardze viņus pārcēla uz citām vietām. 1972. gadā nu jau bijušais cietums tika atvērts plašākai publikai, piedāvājot to kā valsts atpūtas zonu. Kopš tā laika apsargi, cietuma apmeklētāji un citi darbinieki sāka ziņot par dīvainām neizskaidrojamām parādībām šajā vietā. Tika stāstīts par skrāpēšanas, klaudzināšanas un soļu skaņām, kas nāk no cietumnieku kamerām, taču apstiprinājuma šādām darbībām nebija. Daži ziņo, ka esot redzējuši pašu Alu Kaponi, kurš dzīves pēdējos gadus pavadīja tieši šajā cietumā. Alam Kaponem patika spēlēt savu bandžo mazgāšanās telpās. Runā, ka viņa spēlēšanu var dzirdēt vēl šodien.
***
Ekskursijas laikā vairākkārt uzsvēra, ka Alkatraza ir kas vairāk nekā cietums. Patiesībā tā bija it kā cita planēta, kurā lielākā daļa tās iemītnieku par dzīves mirkļu brīvību savā izpratnē maksāja ar ilgiem gadiem nebrīvē.’’
(Izmantoti materiāli
no interneta)
