Ar Daini sazinājos elektroniski, un viņš piekrita dalīties iespaidos par salu, kuru apvij vēsturiski mīti un neticami notikumi.
Internetā lētāk
“No Vankūveras, kur pašlaik mītu, līdz Alkatrazai ir apmēram 1500 kilometru. Biļeti pirkām internetā. Kad sākas tūrisma sezona, biļete jārezervē vairākas nedēļas iepriekš. Mēs to internetā pasūtījām nedēļu agrāk. Biļete maksāja 28 dolārus. Patiesībā tā ir tikai braucienam ar speciālu kuģīti, kas tūristus nogādā uz salas un atvizina atpakaļ. Cietuma apskate ir bez maksas. Salai vārdu devis spāņu pētnieks Aijala, nosaukdams to par Alkatrazu jeb pelikānu salu. Tās vārdā dēvē arī cietumu.
Uz salas nedrīkstēja staigāt, kur tīk, jo laikazobs darījis savu, un daudzviet bija norobežojumi. Piemēram, ja tāds daudzums tūristu staigātu pa mazajām seno laiku kāpnītēm, tās sen būtu sabrukušas.
Visi augi, kas ir uz salas, nav dabīgi izauguši, visi ir cilvēku atvesti un iestādīti. Agrāk te nebijis neviena zaļuma.
Ar skaņas efektiem
Lai gan Alkatraza pasaules cietummuzeju TOP 10 ierindota pirmajā vietā, tomēr te nepiedāvā tādas “izklaides” tūristiem kā, piemēram, sestās vietas ieguvējs Liepājas karostas cietummuzejs, kurā var pārnakšņot cietumnieku kamerā.
Visiem tūristiem uz salas izdalīja austiņas, līdzīgas kā MP3 atskaņotājam, tikai lielākas. Dodoties audiotūrē, nonācām it kā cietuma vēstures notikumu vidū. Kurš gan labāk par visu var pastāstīt kā cilvēki, kuru dzīve te aizritējusi! Uzraugi, ieslodzītie. Pēc balss gan varēja noprast, ka daudzi ir ļoti veci. Varēja noklausīties stāstus par dzīvi salā — cietumā, par slavenākajiem bēgšanas mēģinājumiem, nekārtībām, kas izcēlās ēdiena dēļ, kā arī par izdzīvojušo soda veidu — vieninieku kamerām. Ierunāto papildināja dažādi skaņas efekti (šāvieni, kautiņu troksnis utt.).
Audiotūre ir iekļauta cenā, un tā ir angļu, spāņu, vācu, franču, itāliešu, japāņu un citās valodās.
Fotografējas ar
tūristiem
Mums bija iespēja satikt arī vienu no kādreizējiem cietumniekiem — Robertu Luki. Viņš atbildēja uz tūristu jautājumiem un labprāt ar viņiem fotografējās. Vecajam vīram tagad ir 85 gadi, un viņš te strādā par gidu. Par cietumā pavadītajiem gadiem viņš ir uzrakstījis grāmatu. Uz salas par gidiem strādā arī vairāki bijušie cietuma virsnieki.
Ekskursijā pārņem divējādas izjūtas. Ir aizraujoši un interesanti, esot uz tik noslēpumainas un populāras salas. Beidzot agrāk dzirdēto varēju skatīt savām acīm. Bet ir ļoti neomulīgi, staigājot pa cietuma telpām un austiņās klausoties cietumnieku stāstīto. Uz salas mēs pavadījām četras stundas, bet labprāt tur būtu uzturējušies ilgāk, lai vēlreiz visu izstaigātu un kārtīgāk apskatītu.
Cīsiņi un karsta duša
Pēc nostāstiem, cietumā sadzīves apstākļi bijuši gandrīz vai kā leiputrijā. Ēdiens bijis viens no ieslodzīto priekiem, un cietuma administrācija varēja to variēt, lai samazinātu saspīlējumu un līdz ar to arī sūdzības. Piemēram, ēdienkarte 1956. gada 13. martā: divi grilēti cīsiņi, viens karstais čili, kartupeļi ar pētersīļiem, burkāni sviestā, sinepes, banānu pudiņš, divi cīsiņu rullīši, maize un tēja.
Vēl interesanti, ka šis cietums bija vienīgais federālajā sistēmā, kur tika izmantotas karstās dušas. Taču tas gan bija ar īpašu nolūku — lai atradinātu notiesātos no pieraduma pie aukstā ūdens. Tādējādi viņiem bija mazāka iespēja, izbēgot no cietuma, pārpeldēt ledusauksto līci.
(Turpmāk vēl)
