Kā dižķibele ietekmē Aizkraukles Svētās Terēzes no Bērna Jēzus Romas katoļu baznīcas draudzes locekļus un viņu līdzcilvēkus, kad valsti pārņēmis bezdarbs? Kā pārciest ne tik saulainos laikus? Kur smelties iedvesmu un prieku dzīvei? Savas domas par to pauž mācītājs Viktors Stulpins.
Dzīvojam mežonīgā kapitālismā
— Šobrīd vēl grūti ko teikt, bet domāju, ka cilvēki aizvien vairāk noslāņosies. Prātā nāk pāvests Jānis Pāvils II, kurš teica, ka mēs sākam dzīvot nevis normālā, bet gan zvēriskā kapitālismā, kur valda plēsoņu izdzīvošanas likumi. Cilvēkos ir izveidojušās aprobežotas intereses. Tagad ir svarīgi, lai tev uzreiz būtu liela, jauna māja vai labs dzīvoklis. Es nesaku, ka tas ir slikti, taču ir vērts padomāt par to, kādā veidā šie īpašumi iegūti. Tie ir iegūti ar milzīgiem parādiem. Neesmu ekonomists, taču man liekas — gluži prātīga šī rīcība nebija. Savlaik pat mēģināju atrunāt draudzes locekļus, lai nelien parādu jūgā. Cilvēks ir brīvs savā izvēlē un dara, kā viņš grib. Laiks rāda, vai cilvēks ir rīkojies pareizi vai nē, un ir svarīgi, vai viņš no tā gūst kādu mācību.
Sods par grābšanu un paviršu darbu
Nevajag gaidīt, lai kaut kas notiek no zila gaisa. Ja cilvēkam nav ne izglītības, ne pieredzes, tad nevajag sevi pārvērtēt un sēdēt mājās bez darba tikai tāpēc vien, ka tev vairs nemaksā tūkstoš latu. Piemēram, celtnieki. Sacēla mājas, kurās tagad vienā stūrī tek, otrs stūris šķībs, vēl kaut kur ir kāda plaisa. Bet lielās algas jau tad maksāja, kāpēc nedarīja pēc sirdsapziņas? Vai tad tas ir godaprāts?
Visvairāk žēl to cilvēku, kurus tagad gremdē, to, kuri ņēma kredītu, lai patiešām strādātu, lai veidotu uzņēmumu un darba vietas. Bet to, kuri ķēra un grāba alkatības dēļ, piedodiet, man ne visai ir žēl.
Jāsamierinās ar to, kas ir
Draudzē visu laiku notiek kustība, bet draudzes locekļu skaits nav samazinājies. To es nosaku pēc cilvēkiem, kuri nāk pie Dievgalda. Daļa cilvēku, kas palikuši bez darba, ir devušies prom no Latvijas, viņu skaitā ir arī draudzes locekļi. Diemžēl. Domāju, ka cilvēki vēl nav izvērtējuši notiekošo, jo nav jau tik smagi. Man kāds padzīvojis cilvēks teica tā: “Kāpēc ir jāraud? Raudāt vēl nav par ko. Tā dižķibele būtu liela tad, ja veikalā nebūtu ko pirkt, bet ir taču.”.
Būs cilvēki, kas šo laiku izmantos un negodīgi iedzīvosies bagātībā. Arī karā cilvēki kļūst bagātāki, un tā ir bijis visos laikos. Viduslaikos Svētā Franciska tēvs, tirgotājs un karotājs, karā bija kļuvis bagāts. Kad Franciskam nāca atklāsme, ka tas nav dzīvesveids, kam viņš ir aicināts uz zemes, viņš mainīja ne tikai savu dzīvi, bet ieviesa ļoti daudz izmaiņu baznīcā. Svētais Francisks atteicās no visa, ko tēvs bija karā ieguvis. Es nesaku, ka tagad ir jāatsakās, bet jācenšas būt godīgam. Ir neprātīgi atņemt otram, ja pašam neko neatņem. Cilvēkam jāspēj atteikties, dzīvot un samierināties ar to, kas ir. Es saprotu — man, vienam cilvēkam, runāt vieglāk nekā cilvēkam, kuram ir ģimene, bet arī ģimenēs godprātības principiem nevajadzētu būt svešiem.
Iekrājumiem jābūt
Krīzē nevar novelt atbildību uz viena konkrēta cilvēka neapdomīgu, bezatbildīgu rīcību. Ir ļoti daudz pieļautu kļūdu iepriekšējo valdību laikā. Tagad ir populāri runāt par “treknajiem gadiem”. Bet, ja jau tie bija “treknie gadi”, tad kāpēc neviens nerīkojās tā, kā “treknajos gados” pienākas? “Treknajos gados” ir jāiekrāj grūtākiem laikiem, kas vēl tikai būs, tas pat Bībelē ir teikts. Tā notika ar Jāzepu, kad viņš bija Ēģiptes pavēlnieks un redzēja vīziju, ka būs septiņi bada gadi. Ko viņš darīja? Viņš iekrāja, un tad no tuvākajām valstīm pie viņa nāca pēc labības. Un mēs? Pēkšņi nav naudas, un viss, ko esam cēluši un veidojuši, ir jālikvidē. Neesmu ekonomists, bet kaut kādiem iekrājumiem vajadzēja būt.
Kad runāju ar cilvēkiem, es nekritizēju valdību, aicinu vienmēr lūgties par to. Ir jādod pozitīvs lādiņš, lai gan es saprotu, ka to izdarīt ir grūti, ja tev nav ko ēst un ja ir jādomā, kā atdot kredītu. Negatīvi noskaņojoties, cilvēks var iedzīvoties kādā garīgā vai fiziskā traumā. Labāk visu tvert pozitīvi.
Nenolaidīsim rokas
Esmu novērojis: cilvēki visvairāk pārdzīvo, ka nav darba. Baznīcā ir iespēja uzrakstīt savu lūgumu un ievietot to kastē. Dievkalpojuma laikā par to tad arī lūdzam. Nereti lasu bērnu lūgumus — lai mammai vai tētim būtu darbs. Esmu optimists un ticu, ka cilvēkiem darbs būs. Es ticu, jo Dievs ir apsolījis dot savu svētību, un, ja cilvēks sāks domāt, saprast un meklēt šo svētību, viņš bez tās nepaliks.
Aicinu cilvēkus būt optimistiem, pozitīviem, jo tas mums palīdzēs pārvarēt krīzi. Un, ja kādam vēl arvien ir veiksmes laiki, aicinu domāt par rītdienu. Dzīve jau nav apstājusies.
