Nereti, kad intervēju cilvēkus, ne viss stāstītais tiek publicēts, jo sarunbiedri atklāj savas slēptākās domas, kas spiež viņu sirdi, bet nav domātas atklātībai. Prātā kāda saruna ar sievieti, kuras ģimenes dzīve, no malas skatoties, ir ideāla, taču viņa jūtas kā sprostā. Kāda cita stāsta par ilgām pēc patiesa drauga, vēl kāda teic, ka baidās no cilvēkiem, viņai patiesi šķiet tikai bērni un sirmgalvji, bet viens no sarunbiedriem atzīstas: “Manī nav nekādu jūtu — es nezinu, kas ir mīlestība un draudzība.” Savukārt kāda kundze gados sūdzas, ka bērni aizmirsuši ceļu pie viņas.
Viņi visi it kā ir atšķirīgi cilvēki, bet patiesībā ļoti līdzīgi, jo visus vieno ilgas pēc mīlestības. Un alkas pēc tās nenoveco. Manuprāt, ļoti precīzi savulaik to uztvērusi Māte Terēze, kura rakstīja: “Šodien mums nav laika pat paskatīties vienam uz otru, nav laika runāties, priecāties vienam par otru… Tā mēs aizvien mazāk un mazāk satiekamies viens ar otru. Pasaule iet postā mīļuma un laipnības trūkuma dēļ. Cilvēki mokās mīlestības slāpēs, bet mīlestībai neatliek laika, jo visi ļoti steidzas.”
Vienā no pasaules gala skaidrojumiem lasīju, ka tā neies bojā, bet tikai mainīsies cilvēku iekšējā pasaule. Varbūt tā būs mūsdienu pasaka par atkausēto siržu dienu, jo patiesībā mīlestībai jau nemaz nevajag tik daudz — vienu glāstu, telefona zvanu, vienu vārdu… Nekur tā nav pazudusi, tikai ikdienas pelēcībā sastingusi. Lai tās nepietrūkst Jaunajā gadā!
