Kad paziņai lūdzu atvest no Rīgas Latvijas preci — kazas sieru eļļā, biju pārliecināta, ka tas būs Madonas rajona zemnieku saimniecības “Līvi” ražojums.
Kad paziņai lūdzu atvest no Rīgas Latvijas preci — kazas sieru eļļā, biju pārliecināta, ka tas būs Madonas rajona zemnieku saimniecības “Līvi” ražojums. Taču mani gaidīja pārsteigums — uzraksts uz burciņas vēstīja, ka fetas kazas siers eļļā gatavots Jelgavas rajona Ozolnieku novada zemnieku saimniecībā “Līcīši”. Te saimnieko Liepiņu ģimene.
Interesanta sakritība — nedēļu pēc tam, braucot dienas ekskursijā uz Tērveti, ceļojumu birojs pirmo apskates objektu bija ieplānojis tieši zemnieku saimniecību “Līcīši”, kur nodarbojas ar kazkopību. Tad arī uzzināju, ka pagaidām vienīgie, kuri spējuši iekļūt lielveikalu plauktos, ir Raimonda Meldera z. s. “Līvi” gatavotie sieri un Māras Liepiņas z. s.” Līcīši” siers un bioloģiski sertificētais piens.
Viens uz astoņpadsmit
Kad, nogriežoties no galvenās šosejas, apmēram puskilometru bijām braukuši pa lauku ceļu, nonācām “Līcīšos”. Kazas vēl laiskojās aplokā, bija manāms, ka kūtiņā viņas dzīvo divos stāvos. Kāda mielojās ar silē ielikto zāli, cita vēroja mūs, svešiniekus. Savukārt dažs ekskursants nepatikā rauca degunu, jo no aploka vējoja ne jau nu franču parfīms.
Saimniecību mums izrādīja viena no Liepiņu meitām, kura mācās Jelgavas ģimnāzijā (pavisam ģimenē ir pieci bērni). Uzreiz gan viņa brīdināja, lai nedomājot, ka visas kazas, kurām ir ragi, esot āži. Tāds nepareizs priekšstats esot vairumam ekskursantu. Āzis 80 kazu lielajam baram esot tikai viens, turklāt tas pats bez ragiem.
“Vainīga” slimība
Ar kazkopību “Līcīšos” sākts nodarboties pavisam neplānoti. Bērnībā vienai no “Līcīšu” meitām bija alerģija pret govs pienu un tā produktiem. Ārsti ieteica lietot kazas pienu. Liepiņi iegādājās vienu kazu. Dažreiz pienu aizveda arī kolēģiem. Tā kā pieprasījums nemazinājās, iegādājās arī otru kazu. No tā laika pagājis jau vairāk nekā 10 gadu, un “Līcīšos” nu jau ir pāri par 80 kazu. Pirms trijiem gadiem zemnieku saimniecība pārtapusi par SIA. Gadā no kazas iegūst 600—700 kilogramu piena.
Garšīgs, bet dārgs
Atšķirībā no “Līvu” saimniecības jelgavnieki tirgū realizē arī pienu. To viņi iepērk arī kaimiņrajonos. No bērnības atmiņā palicis, ka pienam ir specifiska, mazliet sāļa garša. Degustējot to “Līcīšos”, neko tamlīdzīgu nejutu. Tas bija garšīgs, varbūt tāpēc, ka pasterizēts. Uzraksts uz pudeles vēstī, ka 100 g piena ir 3,7 grami tauku. Mazapdzīvotās vietās to pārdot būtu grūti augstās cenas dēļ. Bez starpniekiem puslitra pudele kazas piena maksāja 50 santīmu.
Ar divām kazām līdz 100 gadiem
Veselības uzlabošanai kazas piens ieteicams cilvēkiem, kuri slimo ar tuberkulozi, bronhiālo astmu, aknu un žultspūšļa slimībām, kuņģa čūlu. Mediķi kazas pienu un produkciju no tā iesaka arī cilvēkiem, kuriem ir paaugstināts holesterīna līmenis. Žurnālā “Vides Vēstis” rakstā “Cilvēci izglābs kazas piens” LLU profesors Jāzeps Sprūdžs stāsta: “Kazas pienam piemīt unikālas vielu maiņas īpašības, tas nodrošina enerģiju un tajā pašā laikā pazemina, ierobežo un izšķīdina holesterīna nogulsnes.” Profesors arī uzskata, “ja katrs cilvēks aprūpētu divas kazas un piecas bišu saimes, tad viņš bez bēdu nodzīvotu līdz 100 gadu vecumam”.
Vasarā kazas pienu pārdot grūtāk — laikam tāpēc, ka visi bērni aizbraukuši pie vecmāmiņām uz laukiem, toties rudenī, skolas laikā, strauji pieaug pieprasījums. Taču sieru vasarā pērk krietni vien vairāk nekā ziemā.
Zaļās bumbiņas uzkodai
Daudzi iecienījuši “Līcīšu” tetas kazas sieru. Ir cilvēki, kuri iemanījušies to noturēt ledusskapī pusgadu un pēc tam, kad tas kārtīgi sapuvis, ēd ar tādu baudu, ka, šķiet, nekas garšīgāks nav izdomāts. — Es gan tādu nevaru ieēst, riebīgs, — saka mūsu stāstītāja un nepatikā nopurinās. Taču tūlītējai lietošanai siers ir ļoti sātīgs.
“Līcīšos” nogaršojam arī kazas mīksto sieru, kas iepildīts plastmasas kārbiņā un garšas ziņā nedaudz atgādina biezpienu. Mūsu gide teic, ka tam ir laba īpašība — nelīp pie rokām. Rīkojot nelielas viesības, no tā var pagatavot interesantu uzkodu — izveidot nelielas bumbiņas un tās apviļāt zaļumos.
Ceturtais produkts, ko gatavo uzņēmīgie saimnieki, ir fetas kazas siers eļļā. Salīdzinot ar “Līvu” siera bumbām, šis šķita stiprāks, tam nav arī specifiskās ķiploku garšas. 100 gramu šī produkta satur 579 kalorijas. Eļļai pievienotas dažādas garšvielas, kuras siera gabaliņus padara īpaši aromātiskus.
Nezūdoša vērtība
1998. gadā zemnieku saimniecība “Līcīši” par sasniegumiem kazkopībā apbalvota ar konkursa “Sējējs” diplomu, medaļu un prēmiju. Par valsts piešķirtajām subsīdijām kazu audzētāji Māra un Aivars Liepiņi savulaik nopirka lauksaimniecības tehniku — MTZ traktoru, mēslu ārdītāju, pļaujmašīnu, aukstuma iekārtas gatavās produkcijas glabāšanai. Pēdējā laikā iekārtas iegādātas galvenokārt Polijā.
2002. gadā “Līcīšu” saimniecība bija to deviņu skaitā, kurām Latvijas Kazu audzētāju asociācija piešķīra šķirnes kazu audzēšanas saimniecības statusu. Tas bija noteicošais subsīdiju līdzekļu saņemšanā.
Jau vairākus gadus “Līcīši” darbojas kā bioloģiskā saimniecība. Saimniecībā strādā visa ģimene un pieci strādnieki, jo tepat arī ražo kazas piena produkciju. Tīrības un drošības dēļ gan šo procesu vērot nedrīkstējām.
Gide, kura te vedusi jau vairākas grupas, teic — ne jau apbrīnas vērtas ir kazas, bet gan ģimene, kura, nesūrojoties par grūtajiem laikiem, draudzīgi dzīvojot un saimniekojot, spējusi pierādīt, ka latviešu darba tikums ir nezūdoša vērtība.
Savukārt man kā pircējai ir mazliet skumji — veikalā piedāvā dārgo dāņu ražojuma fetas sieru eļļā, bet pēc Latvijas produkcijas jābrauc uz Rīgu.
***
Fakts.
* Ap 93% no visām pasaules kazām tiek turētas tieši jaunattīstītajās valstīs.
* Kazas spēj dot pienu 12—15 reižu vairāk par savu dzīvsvaru, bet govis — tikai 5—8 reizes vairāk.
* Vislielākais kazu skaits Latvijā reģistrēts 1950. gadā — 29000 mājdzīvnieku.
* Vismazāk — 5000 kazu — reģistrēts no 1985. līdz 1990. gadam.
* 2002. gadā Latvijā reģistrēts 11500 kazu.
***
Kazas kopt māca amerikāņi
Saimniecība “Līcīši” dibināta 1992. gada 1. aprīlī, bet darbību sāka 1993. gadā ar divām kazām un āzi, kaimiņu dotajiem kartupeļiem un maisu miežu. Laukus apara ar sporta zirgu no tuvējās Mušķu zirgaudzētavas. Abi saimnieki ir pilsētnieki, tāpēc iesākums nav bijis no vieglajiem. Jāņem vērā arī tas, ka deviņdesmito gadu sākumā valdīja uzskats — latvieši kazas neaudzē, to labākajā gadījumā dara tikai kaut kur Krievijā…
Meklējot informāciju un literatūru par kazkopību, gadījies sastapties gan ar mācībspēku, gan ar ierēdņu neizpratni un nezināšanu. Nopietni nodarboties ar kazu audzēšanu Liepiņu ģimeni iedvesmojusi Augusta Lāča 1946. gadā izdotā kazkopības grāmata, bet vēlāk arī citu nozares speciālistu padomi. Palīdzība meklēta arī Zemkopības ministrijā, kur sastapta ASV piensaimniecības ārzemju latviete kooperatīva “Land
