Rīt, Vasaras svētkos, viņi atkal sanāks kopā — Akurateru dzimtai piederīgie, muzeja darbinieki, novadpētnieki, ieceres draugi un atbalstītāji. Šoreiz Ērberģē.
Rīt, Vasaras svētkos, viņi atkal sanāks kopā — Akurateru dzimtai piederīgie, muzeja darbinieki, novadpētnieki, ieceres draugi un atbalstītāji. Šoreiz Ērberģē. Pulksten 10 piedalīsies dievkalpojumā baznīcā, iezīmēs Pētera Akuratera kapavietu Zāģeru kapos, apmeklēs Kankaļu kapus un pēc tam tiksies sarīkojumā skaistajā Mazzalves pamatskolas parkā.
Sazarota radu līnija
Akurateru dzimta radusies gandrīz pirms diviem gadsimtiem Jēkabpils apkārtnē, kad no franču armijas atpalicis grenadieris dabūja par sievu Salas muižas kalponi un deva sākumu sazarotai latviešu dzimtai. Bijuši precīzi un akurāti, laikam tāpēc tāds uzvārds.
Netālu no mežsarga mājām “Jaunzemjiem”, kur aizsākušies divi Akurateru dzimtas zari, tagad ir Ābeļu pamatskola. Jaunie novadpētnieki skolotājas Ausmas Bērziņas vadībā jau vairākus gadus sadarbojas ar Jāņa Akuratera muzeju Rīgā, palīdzēja noorganizēt jau trīs saietus un pētī vēl neizzināto septiņu paaudžu likteņgaitas. Ne tikai rakstnieka Jāņa Akuratera radu līnijā.
Interesanta personība ir arī viņa brālis Pēteris — 1905. gada revolucionārs, skolotājs, ar izcilu mūziķa talantu. Taču līdz pagājušajam gadam Pētera Akuratera mūža nobeigums nebija zināms. Bija neskaidri minējumi, ka viņa kaps varētu būt meklējams kaut kur Daugavpilī, bet varbūt Sēlijā. Arī nāves laiks neizzināts — varētu būt Otrā pasaules kara gados. Mezgls atraisījās pagājušajā pavasarī un vasarā, kad Ābeļu pamatskolas novadpētniekiem, darbojoties kopā ar mazzalviešiem, izdevās noskaidrot patiesību — Pēteris Akuraters dus Mazzalves pagasta Zāģeru kapos.
Ko zinām par Pēteri Akurateru?
Viņš piedzima 1873. gadā Dignājas pagasta “Jaunzemjos” kā mežsarga Jura un Dārtas pirmais dēls. Brālis Jānis nāca pasaulē trīs gadus vēlāk. Mežsarga amats tajos laikos bija ievērojams, bet ne tik ienesīgs, lai varētu bērnus tālu skolot. Abi Akurateru dēli mācījās Biržu pagastskolā un pāris gadu Jēkabmiesta pilsētas skolā. Tālākais izglītības ceļš pašu rokās — pašmācības ceļā sagatavojās un kārtoja eksāmenus, sāka strādāt par skolotājiem. Jāni drīz vien ieinteresēja literatūra. Pēteris lauku pagastos dibināja un vadīja orķestrus.
Laikam viņu asinīs dunēja vecvectēva grenadiera cīņas nemiers, jo abus brāļus straumē ierāva 1905. gads. Ne vairs naivus jaunekļus. Jānim tolaik bija 29 gadi, Pēterim — jau 32. Jānim nācās pasēdēt cietumos kādu 20 mēnešu, pēc tam viņš glābās Somijā. Pētera revolūcijas grēki laikam bija lielāki — viņam draudēja nāvessods. Tik vien zināms, ka no apcietinājuma ar draugu palīdzību izbēdzis un nonācis līdz Dienvidamerikas austrumu krastam Brazīlijai. Tur Pēteris apprecēja poļu zinātnieka atraitni grāfieni Mariju Kuharsku un kļuva maizes pelnītājs lielai ģimenei — trijiem Marijas bērniem un trijiem savējiem.
No svešuma aicina mājās
Pēc Pirmā pasaules kara Jānis Akuraters rūpējās, lai tēva īpašumā nonāktu “Beitānu” mājas (tās, kas attēlotas stāstā “Kalpa zēna vasara”), ieguldīja lielu naudu frontes nopostīto ēku atjaunošanā. Bet vecais mežsargs jau jutās saguris un nomira 80 gadu vecumā. Kas “Beitānos” saimniekos? Tuvinieki aicināja no svešuma mājās Pēteri. Arī māte savu vecāko dēlu atgriežamies nesagaidīja. Viņš kopā ar sievu un trim bērniem atgriezās 1928. gadā. Marija smagi pārdzīvoja ierastās vides zaudēšanu un Latvijas aukstās ziemas. Bērni mācījās latviešu valodu, lai varētu šeit apmeklēt skolas. Atgriešanās laikā Vandai bija 14 gadu, Jānim — 10, bet Valdim — 7.
Pēteris Akuraters nejuta zemnieka aicinājumu, tādēļ meklēja skolotāja darbu. Strādāja Secē, Biržos, Krāslavas apkārtnē. Viņš nebija rāms ikdienas cilvēks, tādēļ bieži mainīja darbavietas un tikai vasarās atgriezās pie ģimenes “Beitānos”, kur saimniekoja rentnieks.
Dziedātājas Ievas Akurateres tēvs
Par Pēteri Akurateru atmiņas bija saglabājis mākslas vēsturnieks un skolotājs Viesītē Arkādijs Kasinskis. Zināja stāstīt, kā Kaplavas pagasta Priedaines (Pristaņas) skolā pie Pētera Akuratera trīs brāļi Kasinski apguvuši mūzikas pamatus. Īpašu gādību skolotājs uzņēmies par Vili Kasinski — iemācījis labi spēlēt vijoli un aizvilinājis par vasaras kalpu uz “Beitāniem”. Tur Vilis aizvadījis piecas “kalpa zēna” vasaras.
Pirms Otrā pasaules kara Marija Kuharska jau bija mirusi — viņa apbedīta Jēkabpils kapos. Meita Vanda bija precējusies ar veikalnieku Šņornieku (kara pēdējā gadā viņa devās emigrācijā), Jānis bija virsnieks un, smagi ievainots, gāja bojā Vācijā, Valdis kļuva aktieris, brāļa vietā “izbaudīja” Sibīriju, un, tikai pateicoties viņam, šis Akurateru dzimtas zars iesniegsies Latvijas kultūrvēsturē (Valdis ir dziedātājas Ievas Akurateres tēvs). Uz kurieni Pētera Akuratera gaitas aizved kara gados? Visas zīmes izgaisušas. Pēc kara neviens tās nemeklēja, jo jaunā vara šo dzimtu nevēlējās pieminēt Jāņa Akuratera dēļ. Vai patiesi cilvēka mūžs ir tik iznīcīgs un zūdošs?
Mazzalvē kā romānā
Nojausma pazibēja, izlasot Dagnijas Zigmontes romānu “Vanags pār Zāģeriešiem”. Radās minējumi. Nekur citur Latvijā taču nav tāda vietvārda. Senākos dokumentos pieminēta Valenburgas mežniecība (tagad — Sudrabkalns), bet netālu bija mežstrādnieku apmetne un viņu bērniem skola — četras klases. Oficiāli sauca par Taurkalnes I pakāpes pamatskolu, bet tautas mutē — par Zāģeru skolu. Turpat Zāģeru kapi. Dagnijas Zigmontes pēdējais vīrs bija Valdis Akuraters — droši vien rakstniecei izstāstīja par tēva mūža pēdējiem gadiem.
Pagājušajā pavasarī nejaušība pamudināja noskaidrot patiesību. Ābeļu pamatskolas novadpētnieki aizbrauca uz Mazzalvi, skolotāja Emīlija Varkale un Lilita Freimane palīdzēja sameklēt vecus cilvēkus, kuri vēl atceras Otrā pasaules kara gadus tajā pagasta nostūrī ap Valenburgas mežniecību. Stāstīja Maiga un Mudīte Strazdiņas, Zelma Ciska, Arturs Krastiņš. Ausma Jankovska pati Zāģeru skolā pie Pētera Akuratera mācījusies vijoļspēli, kopā ar skolotāju muzicējusi Ziemassvētku sarīkojumā.
Stāstītāju atmiņās notikumi gluži kā romānā — gan skolotāja savdabīgais raksturs, gan vēlīnā mīlestība pret jaunu sievieti, ko viņš apprecējis. Viņam 70 gadu, viņai — 30. Piedzimis puisēns.
1944. gada vasaras beigās karš smagi nomāca Mazzalvi — te fronte iestrēga gandrīz mēnesi. Iedzīvotāji no Valenburgas slēpās dziļāk mežā. Kad bēgļi atgriezās, Zāģeru skola bija nodegusi, bet skolotājs smagi slims ar plaušu kaiti. Zāģeru kapi mīnēti. Krievu virsnieks pavēlējis, lai nomirējam kapu izrok gūstekņi — vācieši. Tāpēc Pēteris Akuraters apbedīts tuvu aiz vārtiem.
Kapu atkal iezīmēs
Par to pastāstīja “Poļu” māju saimnieks Jānis Pantalons. Tā bijusi viņa mātes māsa Vera, kas kļuvusi par Pētera Akuratera sievu. Pēc vīra nāves viņa dzīvojusi “Poļos”. Te nomiris viņas puisēns un apglabāts Kankaļu kapos. Izvešanas dienā, 1949. gada 25. martā, “Poļu” saimniece aizbēgusi, tāpēc viņas vietā uz Sibīriju paņemta Vera Akuratere — skolotāja atraitne. Pēc atgriešanās Vera aizgājusi pie radiem uz Baldoni un tur arī mirusi. Skolotāja kaps neaprūpēts iegrimis zemē.
Nu, pēc vairāk nekā 60 gadiem, tas atkal tiks iezīmēts. Ko ar to iegūsim? Vai maz mūsu tautai sarežģītu likteņu! Visus tik un tā gaismā nepacelsi! Un tomēr… Mazzalvieši atkal apzināsies, ka viņu pagasts nav pasaules mala. Par viņiem stāstīts gan Riharda Ērgļa romānā “Pelēko baronu senči”, gan Aivara Kalves “Sēlija — zaļais krasts”, arī darbā “Vanags pār Zāģeriešiem”.
Un plašajai Akurateru dzimtai tas ir divkāršs ieguvums — viņi nezaudē savas saknes, un spēku gūst galotnes — Pētera mazmazbērni Matīss un Laura.
Par saieta organizēšanu pateicība mazzalviešiem.
