Agneses Tainoļubovas aizraušanās ir teātris un deja.
Agneses Tainoļubovas aizraušanās ir teātris un deja
Aizkrauklieti Agnesi Tainoļubovu pūlī grūti neievērot, jo šī meitene ar savu atraisītību un vitalitāti skatienu pievelk kā magnēts. Esmu viņu redzējusi vairākos Aizkraukles bērnu un jauniešu centra teātra studijas “Spogulis” iestudējumos un sajūsmināta vērojusi, kā Agnese no maza pīlēna (tikai ne neglītā!) pārtop gulbī — kā dzīvē, tā uz skatuves.
Šīgada Aizkraukles rajona skolu teātru skatē Agnese atzīta par vienu no labākajām aktrisēm, atveidojot kasieres lomu lugā “Svētais karš”. Šis gods Agnesei ticis jau otro reizi, tāpēc ar šo talantīgo jaunieti sarunājas “”Staburags”.
— Ko tev nozīmē teātris?
— Tā ir sirdslieta. Arī teātra studija man nav kā pienākums, bet atpūta. Uz toreizējo Aizkraukles jaunrades centra dramatisko pulciņu četru gadu vecumā mani aizveda vecmāmiņa. Tā kā neapmeklēju bērnudārzu, viņa vēlējās, lai man būtu kāda nodarbe.
— Vai arī pašai vēlāk radās interese par šo jomu?
— Sākumā tā bija vecmāmiņas ideja, bet drīz vien man tur iepatikās. Sākumā pulciņā strādāja cita skolotāja, bet pēc diviem gadiem atnāca Sandra Paugure.
Gan Pepija, gan
vīrietis
— Vai atceries, par ko bērnībā vēlējies kļūt, kad izaugsi?
— Par dziedātāju. Mums dārzā bija nelielas kāpnītes, un es bieži paņēmu kādu “mikrofonu” un dziedāju. Citu īpašu vēlmju man nebija. Es biju ļoti kautrīga meitene un cilvēkos maz runāju, bet dramatiskais pulciņš man deva lielāku pašapziņu un drosmi.
— Kā tas palīdzēja atraisīties?
— Mēs visi lielākoties bijām viena vecuma bērni. Sākums gan izrādījās grūts, bet ātri pieradu un daudz mācījos. Vispirms spēlējām dažādas etīdes, un pamazām sākās nopietnāki iestudējumi un lomas. Šī nodarbe liek pašiem vairāk domāt, lai veiksmīgi iejustos tēlā, jo katram ir atšķirīgs raksturs. Tad nereti daudzas lietas salīdzini un paraugies uz sevi it kā no malas.
— Kā veidojusies tava skatuves pieredze?
— Esmu tēlojusi ļoti dažādas lomas — vīrieti, kuram visu izrādes laiku vajadzēja gulēt uz skatuves, biju arī Pepija, ļaunā pamāte, Ronja, bet pēdējā mūsu iestudētajā lugā kasierīte. Arī izrādes bijušas gan lielākas, gan mazākas.
Žēl būs šķirties
— Vai nav gribējies to visu pamest?
— To gan nē! Pat tādas domas nav bijis. Vēlos arī studiju laikā braukt uz mēģinājumiem Aizkrauklē, jo te viss ir tik ierasts un mīļš. Turklāt ar daudziem kolektīva dalībniekiem esam kopā jau no pirmās dienas, un mums ir ļoti labas attiecības.
— Vai tev lomas padodas grūti vai viegli?
— Dažādi. Komēdiju tēlos iejusties ir daudz vieglāk, bet ir dramatiskās lomas, kuras vienkārši “nedodas rokā”. Ja vēl iedomājies, kā dažam atveidotajam cilvēkam dzīvē iet… Katra loma aktrisi spēj ietekmēt.
— Pašai labāk patīk nopietnās vai jautrās lomas?
— Labāk jautrās, jo tajās var izspēlēties no sirds! Ir brīži, kad izrādē kaut kas aizmirstas vai sajūk teksts. Tagad ir lielāka pieredze, un mēs, “vecie” kadri, tādās situācijās jau protam veikli improvizēt. Sākumā gan nezināju, ko tādās situācijās darīt.
— Vai tev ir kāda sapņu loma?
— Pagaidām nav. Man patikušas visas lomas, kuras esmu spēlējusi.
— Vai bieži apmeklē teātri un kino?
— Kad varu, braucu gan uz kino, gan teātri un cenšos noskatīties visas izrādes, ko rāda Aizkrauklē. Kad sākas izrāde, gluži automātiski vispirms vēroju, kādus “trikus” izmanto aktieri. Pēc tam atjēdzos — ko es daru? Tad var atkal turpināt skatīties izrādi. Kino mani īpaši neaizrauj, jo tur viss šķiet vienveidīgs un nav tā baudījuma. Viendien pat — skatījos televīzijā filmu un, protams, aizmigu. Ir jau arī interesantas filmas, bet pēdējā laikā arvien mazāk. Man joprojām patīk vecās latviešu filmas, jo aktieri tur labi spēlē. Man pagaidām nav mīļākās aktrises vai aktiera.
Dejošana kā atpūta
— Vai savu aktrises talantu izmanto arī dzīvē?
— Ir gadījies, īpaši ārpus ģimenes. Arī skolā, ja nav izpildīts kāds mājasdarbs. Tad stāstu kaut ko ticamu, lai gan viss vakars noslinkots…
— Bieži šādās situācijās notic, un vai skolā tevi nedēvē par aktrisi?
— Jā, notic gan. Tomēr skolotāji dažkārt saprot, ka gluži patiesi viss nav, un tad tikai nosaka: “Nu jā, tu jau mums aktrise!”. Darbošanās teātrī ikdienā uzliek arī pienākumus, jo bieži vien man uztic skolā vadīt kādu sarīkojumu. Šogad gan to daru mazāk, jo mācos Aizkraukles novada ģimnāzijas 12. klasē un jāgatavojas eksāmeniem.
— Vai tev ir vēl kāda aizraušanās?
— Dejoju arī tautiskās dejas. Tā nav papildus slodze, bet vēl viena atpūtas iespēja, jo man tas patīk. Zinu, ka abas šīs lietas darīšu arī turpmāk. Tagad gan labi jāpabeidz skola.
— Ko domā darīt pēc skolas beigšanas?
— Domāju studēt kultūras vadību Ekonomikas un kultūras augstskolā vai arī kultūras menedžmentu Kultūras akadēmijā. Domāju arī par “aktieriem”. Citi saka, lai es kļūstu par aktrisi, bet man pagaidām mazliet bail. Nezinu, vai visu dzīvi gribu to darīt. Tomēr gribētos reiz uzkāpt uz lielās skatuves.
