Aizkraukliete Anna Ivanova vēl pirms gada fretkas jeb mājas seskus bija redzējusi tikai attēlos un nodomājusi: es nu gan šādu dzīvnieku sev nekad negribētu. Turklāt Annai no viņiem bija bail. Taču iznāca kā tajā teicienā — cilvēks domā, Dievs dara. Drauga brālis, braukdams prom, Annai uzdāvināja baltu fretku.
Nu Annai nācās jauniegūtajai dzīvokļa iemītniecei izdomāt vārdu, un viņa ielūkojās internetā. No fretkām piedāvātajiem vārdiem Annai iepatikās Vinnija. Nu jau bez Vinnijas Annas dzīve nav iedomājama.
Nepatīk vannoties
Kāda Annas paziņa, stāstot par Vinniju, teica: “Viņai ir tāds dzīvnieciņš, kas smaržo pēc medus.” Anna gan smej par šādu salīdzinājumu, bet piekrīt, ka seska specifiskās smakas viņas Vinnijai neesot, jo regulāri mazgā vannā. Tas nu gan sesku meitenei ļoti nepatīk. Tiklīdz Vinnija mana, ka viņu nes uz vannu, tā rāda, ko māk — kož, skrāpē un citādi pretojas, lai tikai nevajadzētu mazgāties. Dzīvnieciņa kopšanai gan nekādus brīnumlīdzekļus nelieto. Lai kažociņš allaž būtu spodrs, viņu vannā mazgā katru nedēļu.
Čību zagle
Anna, kad jautāju par Vinnijas nedarbiem, smiedamās saka: “Viņa mums mazlietiņ traka!” Ar šo salīdzinājumu gan vairāk domājot Vinnijas aktivitātes. Viņa tikai mirkli spēj mierīgi nosēdēt pie saimnieces. Pēc tam sāk dīdīties un rauties ārā no saimnieces rokām. Kad Vinnija tiek laukā no būra, viņai ļoti patīk draiskoties pa gultu, bet, kad tiek uz grīdas, tad viņai piemīt netikums, kas sagādā neērtības mājiniekiem — viņa zog čības un zeķes. Tās pēc tam var atrast, aizvilktas aiz gultas.
Kastaņi patīk labāk
Svešiniekiem Vinnija pārāk draudzīga nav — nevar būt drošs, ka fretka neiekož. Sākumā to izbaudīja arī ģimenē dzīvojošais suns, nu gan kļuvuši par draugiem un spēlējas kā bērni — Vinnija mūk, bet suns viņu ķer. Vinnijai patīk arī rotaļas ar mantu aizmešanu — viņa tās atnes atpakaļ saimniekam. Nesen Anna zooveikalā Vinnijai nopirkusi spēļu bumbiņu, taču viņai tā nepatīk. To izkonkurējuši kastaņi. Ar tiem nepagurdama Vinnija spēlējas visu dienu.
Rokas kā kurmis
Tā kā Vinnija ir ļoti aktīva, ar viņu pavadā Anna tomēr neuzdrošinās iet. Taču gadalaiku maiņa dzīvnieciņam neiet secen. Pērn Anna ziemu radīja bļodā — ienesa to pilnu ar sniegu. Vinnija par to bija sajūsmā — rakās pa sniegu kā kurmis.
Ja Vinnija mācētu runāt cilvēku valodā, viņa droši vien teiktu: “Es nezinu, kas ir garlaicība. Dzīve ir tik interesanta!”.
