Jaunais Rīgas teātris jau sācis sezonu, un septembra sākumā pirmizrāde būs Ļeva Tolstoja lugas “Tumsas vara” jeb “Nadziņš ieķēries — putniņš pagalam” iestudējumam. Aktierim Ģirtam Krūmiņam tajā ir tēva loma, un šobrīd aktīvi notiek mēģinājumi. Vasaras atvaļinājumu Ģirts centās pavadīt ārpus Rīgas — dzimtajā pusē Pļaviņās. Aicināts uz sarunu, viņš atsaucīgi piekrita.
Sandras Pumpures
teksts un foto
Katrs “vāra”
citādi
— Bieži iznāk būt Pļaviņās?
— Gadiem ritot, arvien biežāk ik pa laikam gribas būt ārpus lielpilsētas, jo Rīga “izsūc”. Tur viss ir ļoti koncentrēts. Pagājušajā vasarā vairāk filmējos, bet šogad, cik vien bija iespējams, braucu pie mammas uz Pļaviņām. Nesen laikrakstā “Staburags” izlasīju interviju ar kādu pļaviņieti, kurā stāstīja, ka, viņaprāt, pilsēta paliek noslēgtāka un tukšāka. Vērojot Pļaviņas kopš tiem gadiem, kad pats te augu, man ir līdzīgas izjūtas. Lai gan nevaru saprast, kāpēc tā, jo labāku izvietojumu pilsētai grūti pat iedomāties. Šķiet, ir tik daudz iespēju, bet kaut kas bremzē.
— Vai arī mazpilsētā jūs uz ielas pazīst?
— Grūti pateikt, jo pa pilsētu maz staigāju. Rīgā gan cilvēki ir nākuši klāt uz ielas, lai parunātos un pateiktos par izrādi. Man tas ļoti daudz nozīmē un ir gandarījums, jo jūtu, ka mans darbs ir novērtēts. Tas nekādā ziņā nav apgrūtinoši.
— Jau 20 gadu esat saistīts ar Jauno Rīgas teātri. Kāpēc šāda izvēle?
— Režisors Alvis Hermanis uzaicināja uz vienu izrādi, un tā sākās mūsu sadarbība. Tolaik mums izveidojās aktieru kodols, kurš lielākoties arī saglabājies. Lai būtu šī noturība, liela nozīme ir tam, kurš visu vada. Alvis ar savu redzējumu ietekmē to, kas notiek teātrī. Ir strādāts ar vairākiem režisoriem, un ne par vienu nevar teikt — tas labāks, bet tas nē. Viņi visi viens otru papildina. Katrs citādi to “zupu vāra”, bet rezultātam tik un tā jāiznāk “garšīgam”. Interesanti, ka nereti pirms pirmizrādes šķiet, ka nekā laba nav, bet tad rodas kāds pagrieziens, un viss aiziet.
Tad jābūt
trakam!
— Esat beidzis Mūzikas akadēmijas Daugavpils kursu, bet šajā pilsētā tomēr nestrādājat. Kāpēc?
— Tur es sev vairs neredzēju izaugsmes iespējas. No mūsu kursa Daugavpilī palikusi tikai Maija Korkliša. Teātrī no mūsējiem ir vēl Indra Roga un es. Tas nav ne labi, ne slikti, jo katram ir savs ceļš.
— Kas jūs pašu notur teātrī?
— Mani tas interesē. Un, kamēr mani šis darbs aizrauj, es to daru.
— Savulaik esat apguvis arī klavierspēli. Vai nedomājāt par mūziķa karjeru?
— Esmu pabeidzis mūzikas skolu un gadu mācījos arī Jāņa Mediņa mūzikas vidusskolā, bet izvēlējos citu ceļu. Tomēr šīs zināšanas un prasme noder, jo ir bijušas izrādes, kurās jāspēlē klavieres. Tad gan vairāk jāvingrinās, jo nevar pēc ilgāka pārtraukuma pieiet pie klavierēm un labi nospēlēt. Ikvienā lietā vajadzīgs treniņš.
— 1992. gadā jūs saņēmāt balvu par labāko debiju teātrī. Pēc 20 gadiem — Spēlmaņu nakts balva par Oblomova lomu Ivana Gončarova lugā. Kāds bijis laiks starp abām balvām?
— Interesants. Sākumā pat īsti neapzinājos, ar ko būs jāsaskaras aktiera profesijā un kas tā vispār ir. Fakultātē jau to neiemāca, un diezin vai to var izdarīt, jo saprast var, tikai darot. Šī profesija cilvēku spēj arī noārdīt. Katram pašam jāsaprot, kā vārdā un kāpēc viņš to dara. Nav arī tāda vienota standarta, kā pareizāk rīkoties, lai sasniegtu vēlamo rezultātu. Ej un dari!
— Vai ir loma, ko jūs vēlētos spēlēt?
— Pati dzīve vislabāk “piespēlē” lomas, un domāju, ka ikviens aktieris tās saņem atbilstoši. Es ne par kādu lomu nesapņoju, jo ne vienmēr jāpiepildās tam, ko gribi. Savulaik krievu aktrise Alla Demidova teikusi, ka tikai trakie var vēlēties sev lomas, zinot, ko tas prasa. Droši vien daudz ko pats neizvēlētos arī lasīt, ja teātrī nevajadzētu. Režisors piemeklē lomas, kas atbilst un raksturīgas konkrētam aktierim. No savas būtības nevar aizbēgt, bet vajag dalīties šajā pieredzē, un tad tu vari kaut ko sniegt skatītājam.
Seriāli nesaista
— Kuru izrādi jūs ieteiktu noskatīties?
— Te gan katram pašam jāizvēlas, jo gaumes ir dažādas. Pats reti esmu skatītāja lomā, jo ikdienā teātra ir tik daudz, ka brīvākos brīžos gribas kaut ko pilnīgi citu. Uz kādu izrādi aizeju vien tad, ja kolēģis to īpaši iesaka vai aicina līdzi. Tomēr biežāk no teātra gribu atpūsties. Vienu lietu gan es gribētu — ja būtu iespēja, ar izrādēm dotos pa Latvijas mazpilsētām, bet tas finansiāli ir diezgan dārgi.
— Kino jums nav daudz lomu.
— Tā ir, bet kino iespējas Latvijā šobrīd ir mazas. Darbs šajā jomā ir grūts, jo aktieriem jābūt gataviem ilgas stundas gaidīt savu epizodi, ko filmē varbūt minūti. Tad visu laiku esi “ieslēgtā režīmā”. Ir piedāvāts filmēties arī seriālā, bet tie mani nesaista.
— Daudzi atzīst, ka agrāk uzņemtās latviešu filmas bija daudz labākas par pēdējos gados tapušajām. Kā jums šķiet — kāpēc tā?
— Rīgas kinostudijā savulaik uzņēma vismaz desmit filmu gadā, no kurām lielāko daļu mēs pat nezinām, bet viena izrādījās veiksmīga, un cilvēki to labprāt skatās vēl tagad. Tas ir tas pats treniņa jautājums. Šobrīd režisors var atļauties vienu filmu ilgākā laikā, kurā gribas pateikt pēc iespējas vairāk.
Dod priekšroku
pastaigai
— Kas neierasts bijis jādara kā aktierim?
— Filmējoties “Rīgas sargos”, vajadzēja jāt ar zirgu, ko iepriekš nebiju darījis. Pirms tam mums bija speciāli treniņi, un tas man nenācās viegli. Mācoties augstskolā, bija jāšanas nodarbības, bet tolaik tās nopietni neuztvērām. Turklāt filmējoties bija vēl kostīms, kas radīja papildu grūtības.
— Varbūt šo nodarbi turpināsiet?
— Man patiktu, un ir pat vieta, kur to darīt, bet pagaidām atturos. Citādi būtu jāatsakās no citām nodarbēm.
— Kādai atpūtai dodat priekšroku?
— Man patīk pastaigas, un visbiežāk es to daru kopā ar savu suni. Pastaigas ir laba lieta, lai mācītos vai atkārtotu tekstus. “Galvas izvēdināšanai” internetā labprāt skatos ārzemju seriālus. Tajos varu aizgūt kādu ideju darbam. Ar lasīšanu ir grūti, jo tā prasa koncentrēšanos un lielāku piepūli.
Puse no darba
— Citās intervijās esat raksturots kā mazrunīgs cilvēks, kuram nepatīk par sevi stāstīt. Kā jūs pats sevi raksturotu?
— Attiecībā uz mazrunību tagad tas ir mainījies. Kāds es esmu? Centīgs, lai gan man ļoti nepatīk mācīties lomas tekstu. Tas ir kaut kas briesmīgs! Brīvdienās paņēmu to līdzi uz Pļaviņām, bet tik un tā atliku maliņā. Tomēr apgūts teksts ir vismaz puse no paveiktā darba. Mūsu teātrī sufliera nav, neizmantojam arī modernās tehnoloģijas, tā ka jāmācās vien ir.
— Kāda ir jaunā luga “Tumsas vara”?
— Tās pamatā ir patiesi notikumi kādā Krievijas guberņā, kur notiek baiss noziegums. Tas ir sarežģītu attiecību un notikumu virpulis, kuru pat grūti atstāstīt. Šķiet drūmi, bet izrāde tāda nebūs, jo mūsu uzdevums ir padarīt to vieglāku un uztveramu skatītājiem.
— Vai tuvinieki bieži redz jūs spēlējam?
— Man ir grūti, ja savējie ir zālē un skatās. Tad galvā ieslēdzas tāda kā iekšējā kontrole un gribas, lai viss izdodas labāk, bet ne vienmēr tā ir. Daudz kas atkarīgs arī no garastāvokļa izrādes laikā. Lieli “klupieni” darbā gan nav piedzīvoti.
Uzziņa
◆ Jaunajā Rīgas teātrī Ģirts Krūmiņš nospēlējis ap 60 lomu. Šajā sezonā viņš būs redzams izrādēs “Tumsas vara”, “Dukši”, “Pieci vakari”, “Latviešu mīlestība”, “Oblomovs”, “Ilgu tramvajs” un “Kopenhāgena”.
◆ Ģirta Krūmiņa kinolomas: Bermonts (“Rīgas sargi”), Līgavainis (“Kāzas”), Velns (“Saldā indes garša”), Osvalds (“Paslēpes”).
Vizītkarte
VĀRDS, UZVĀRDS:
Ģirts Krūmiņš.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1965. gada 17. maijs,
Pļaviņas.
IZGLĪTĪBA: absolvēta Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmijas Teātra fakultāte.
NODARBOŠANĀS:
aktieris Jaunajā Rīgas teātrī.
DZĪVESVIETA: Rīga.
ĢIMENE: neprecējies.
VAĻASPRIEKS: nodarbības ar suni un pastaigas.
HOROSKOPA ZĪME: Vērsis.
