(Nobeigums. Sākums laikraksta “Staburags’’ 11. augusta numurā.)
Līgodziesmas
uz dižakmens
Pie Ādmiņkalna dižakmens apstājamies tikai tāpēc, lai apjūsmotu tā varenumu, šajā projektā akmens nav iekļauts.
“Akmens sākts atrakt 1903. gadā, kad būvēts Krustpils—Jelgavas dzelzceļš, bet nav spēts to līdz galam izrakt, lai saskaldītu. Kā pastāstīja “Ādmiņu” saimnieks A. Apsolons (dzimis 1909. g.), kura zemē akmens atrodas, tad nākamreiz nolūkā, lai akmens izskatītos iespaidīgāks, to pirms kādiem 70 gadiem ir attīrījuši viņa tēvs ar brāļiem. Viņi arī aptuveni tajā pašā laikā nolīdzinājuši Ādmiņkalna virsu, lai tur varētu svinēt Jāņus un rīkot citus saietus. Pēc viņu veiktās tīrīšanas akmens platums bijis 6 m, aug-stums — 3,8 m. Vēlreiz akmens attīrīts ap 1990. gadu. Pēc šīs tīrīšanas akmens augstums sasniedzis 4,5 m. Pēdējos gados akmenim uzmanību pievērsusi LKF kopa “Ceļaprieks”, tiek rīkotas regulāras talkas, lai akmeni pēc iespējas pilnīgāk atraktu.” (No Lilijas Jakubenokas rokraksta “Aizkraukles rajona kultūrvēsturiskie akmeņi”)
Nesasniedzamais
Dodamies uz Sunākstes pusi, kur staignā melnalksnāja ieplakā nesasniedzams dus Orļu Velnakmens. Līdz Orļu akmenim nokļūt neizdodas, vistuvāk tam tiek An-dris — upurējot sauso apģērbu un apavus. “Esmu apmēram triju metru attālumā, bet tuvāk netieku, zeme līgojas zem kājām,” dzirdam Andra balsi, bet viņu pašu aiz kārklu krūmāja, grīšļiem un ūdensaugiem neredzam. Ekspedīcijas vadītājs un Jānis nospriež, ka šurp jādodas ziemā, kad uzsals, tad bez bažām varēs piekļūt akmenim.
“Par šo akmeni mums paziņoja Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas darbinieks J. Smaļinskis, kura tēva māju — “Orļu” — zemes robeža ir ceļa pretējā pusē. Viņš pastāstīja arī, ka 20. gadsimta sākumā tas tautā ticis saukts par Velnakmeni. Interesanti atzīmēt, ka mūsdienās par akmeni nezināja neviens no aptaujātajiem tuvējo māju iedzīvotājiem.” (No Lilijas Jakubenokas rokraksta “Aizkraukles rajona kultūrvēsturiskie akmeņi”)
Ekspedīcijas vadītājs nomaina slapjās drēbes, un ir jau vēla pēcpusdiena, kad dodamies uz Sēlpili, lai aplūkotu “Baltiņu” Velnakmeni.
Viens no trijiem
Sakoptajās “Baltiņu” mājās iebraucam putekļu nomocīti un izslāpuši. Apskatām “Baltiņu” Velnakmeni — tas piekļāvies saimniecības ēkai. Pagalmā iznāk vecais saimnieks un laipni atļauj pie akas piepildīt ar ūdeni mūsu tukšos traukus. Sēta ir ļoti sakopta, dārzā koka figūriņas, dobēs zied puķes, bet pagalmā uz soliņa rindojas tikko gatavota ievārījuma burciņas. Saimnieks zina stāstīt, ka “Baltiņos” kādreiz bijuši trīs velnkameņi, taču viens esot pazudis, bet otrs guļot ezerā, kas ir lejpus mājai. “Trešais, ko redzējāt, kādreiz stiepies pāri visam ceļam,” stāsta vecais vīrs. “Kad būvēja šo māju, saimnieks akmeni saskaldījis un izmantojis pamatu būvei.”
Monētas un
vēlēšanās
Iebraucam Sēlpils pagasta centrā, kur aplūkojam akmeni ar dabīgi izveidojušos dobumu virspusē. Esam gatavi ceļam uz Ezernieku Velnakmeni. “Ezernieki” ir skaista latviski kopta sēta ar svēteļa ligzdu pie mājas. Pāri pļavai dodamies uz mežu. Andris stāsta, ka vēl pirms vairākiem gadiem te esot bijusi norāde un pie akmens vedusi iemīta taciņa. Tagad no tās ne miņas. Daba civilizācijas pēdas izdzēš ātri. Akmens ir iegrimis zemē, liels, sūnains un plakans. “Akmens vir-smā esošie iedobumi veidojušies senu kulta rituālu gaitā pirms daudziem tūkstošiem gadu,” stāsta An-dris. Ja sūnas paņem malā, var redzēt monētas, ko bedrītēs atstājuši akmens apmeklētāji. Arī no mūsu grupas kopā ar vēlēšanos Ezernieku Velnakmens iedobumā paliek dažas naudiņas.
“Vēl mūsdienās atceras teikas, ka Velns akmenī ieminis, iesēdējis vai iegulējis dobes, ķemmējis matus un utojies,” (No Jura Urtāna grāmatas “Pēdakmeņi, Robežakmeņi Dižakmeņi”.
Atceļā aplūkojam Sēlpils baznīcas drupas, un pie tām Jānis un Andris nomēra dižliepu. Tas ir milzīgs koks — apkārtmērs vairāk kā seši metri. Liepai tas ir daudz. Iegriežamies arī kapsētā, kur nomēra dižbērzu.
Pa apslēptās mantas pēdām?
Pēdējais apskates objekts ir Staburaga pagastā. Esam pie “Krīguļu” Mantas akmens, tas ir Seces—Jēkabpils ceļa malā, pie Piksteres upes un “Krīguļu” mājām.
“Krīguļu Mantas akmeni 1993. gadā Aizkraukles vēstures un mākslas muzeja eksponātu vākšanas ekspedīcijas dalībniekiem parādīja tagad jau mirušais “Krīguļu” saimnieks. Viņš atcerējās, ka ticis stāstīts par bagātībām, kuras zem akmens esot apraktas.” (No Lilijas Jakubenokas rokraksta “Aizkraukles rajona kultūrvēsturiskie akmeņi”)
Kāds staburadzietis vārdā Māris, kurš iet garām, pastāsta, ka deviņdesmito gadu sākumā ar motocikliem garām braukuši divi franči, nakšņojuši pie Piksteres upes. Iespējams, viņu mērķis bijis “Krīguļu” akmens, par kuru stāsta, ka pie tā 1812. gadā paslēpta franču manta.
Ekspedīcija galā. Aizkraukles pusē debesis gluži vai melnas, bet mēs visu dienu esam bijuši kaut kur negaisam pa vidu, tomēr ne lāse nav uzpilējusi. Aizkrauklē atvadāmies, un, kad izkāpju, lietus gāž kā no spaiņiem.
***
Tautas nostāstos Velnam ir bijusi liela teikšana visā Latvijā, bet kopš ekspedīcijas šķiet, ka īpaši liela tā bijusi Aizkraukles pusē, jo teju katrs akmens, ko aplūkojām, ir Velnakmens. Seno latviešu Velns nav Bībeles sātans. Mūsējais ragainis drīzāk bijis joku plēsējs, negantnieks, kurš dažādus stiķus ar cilvēkiem izstrādājis. Senlatvieši kopā ar pašu nelabo gan no grādīgā pudeles iemalkoja, gan derības slēdza, ko muļķa Velns parasti zaudēja un tad kaukdams nogāja atpakaļ ellē pie katliem.
