1. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags’’ 11. augusta numurā.
Līgas Patmalnieces
teksts un foto
Velnakmens pagalmā
No Seces—Daudzevas ceļa nogriežamies nelielā mežā stigā, kur skatienam paveras koku ieskauta pļava un tajā — saimniecība. Jānis Cepītis stāsta, ka mājas sauc “Tēvijas”. Iznāk saimniece un krieviski apsauc mājas sargu, kurš savu pienākumu veic godam.
Pa samtainiem sūnu klātiem pakāpieniem, kas izveidoti nogāzē, nokāpjam pie Lauceses upes, kura pie Sērenes ietek Daugavā. Te tā met gleznu līkumu, izlokās kā lente, un upes līkumā, saulē vizuļojošā ūdens ieskauts, dus “Tēviju” Velna akmens. Lauceses augštecē ir sekls, redzami lieli straumes nogludināti oļi, lejpus Velnakmenim ir dziļāks, un tur aug baltās ūdensrozes un dzeltenās lēpes.
“Aizkraukles vēstures un mākslas muzeja darbinieki no seciešiem jau agrāk bija dzirdējuši, ka pie “Tēvijām” kādu akmeni sauc par Velna akmeni. Šo ziņu apstiprināja “Tēviju” saimnieks Jānis Kiseļevs un akmeni parādīja. Konkrētu teiku par šo akmeni mūsu rīcībā nav.” (No Aizkraukles vēstures un mākslas muzeja galvenās speciālistes Lilijas Jakubenokas rokraksta “Aizkraukles rajona kultūrvēsturiskie akmeņi”.)
Kad dodamies projām, no mājas pagalma iznāk saimniece. Jautā, no kurienes esam, un, pamanījusi fotoaparātus, lūdz viņu nofotografēt. Viņu saucot Tamāra, pirms ceturtdaļgadsimta labākas dzīves meklējumos no Baltkrievijas pārcēlušies uz Latviju. Palikusi viena — jau vairāki gadi, kā saimnieks aizgājis mūžībā. Māja ir tālu no pagasta centra, bet neesot slikti, jo netālu autobusa pietura, un pārtiku varot nopirkt autoveikalā.
Dus priežu
mežā
No Seces dodamies tālāk uz Staburaga pagastu. Netālu no Slazdukroga nogriežamies mežā. Lai nokļūtu līdz “Mežziedu” Velnakmenim, kas ir Pētersalas mežā, jāiet pa meža ceļu. Sākumā ceļš ir labs, bet, jo tālāk ejam, jo tas aizaugušāks — sagāzušies koki, nātres un zāle līdz kaklam, dunduri, karstums, pilnīgs bezvējš. Meža vidū zied garas dzeltenas puķes, aizaugušajā pļavā slejas vientuļš skurstenis — tas viss, kas palicis pāri no “Mežziedu” mājām. Nepatīkams pārsteigums — no mājas netālu augošajā bērzā kāds sulu kārotājs “aizmirsis” izņemt metāla cauruli, ko acīmredzot izmantojis sulas tecināšanai. Ap koku ierīkota izgāztuve — riepas, plastmasas pudeles. Netālu no šīs postažas ieraugām vēl vienu meža pļavu, kurā novietota bišu drava.
Velnakmens dus priežu mežā, nesen te bijusi mežizstrāde, un mežstrādnieki pie akmens nevērīgi sametuši zarus. Atbrīvojam akmeni no zaru sloga, notīrām sūnas, un te top ekspedīcijas dalībnieku pirmā kopīgā bilde. “Aizkraukles vēstures un mākslas muzeja darbiniekiem 1993. gadā “Krūmāju” saimnieks pastāstīja par šo akmeni, kuru tautā sauc par Lielo jeb Velna akmeni. Teika stāstot, ka akmeni nesis Velns, tuvējo māju gailis iedziedājies, un viņš akmeni te pametis. Tālāk “Krūmāju” saimnieks stāstīja, ka mūsu (20. gs. — L. P.) gadsimta sešdesmitajos gados, kad noritēja arheoloģiskie izrakumi Lejas Dopeļu kapulaukā, nelieli pārbaudes izrakumi tikuši veikti arī pie šī akmens. Viņš pats tajos piedalījies. Rakumu pēdu paliekas pie akmens samanāmas arī tagad. Nav nosakāms, vai tās saglabājušās no izrakumiem vai saistās ar “savvaļas arheologu” apslēptās mantas meklējumiem. Drīzāk ticams, ka pareizs ir pēdējais pieņēmums.” (No Aizkraukles vēstures un māklas muzeja galvenās speciālistes Lilijas Jakubenokas rokraksta “Aizkraukles rajona kultūrvēsturiskie akmeņi”.)
“Paslēpes”
Apaļajā kalniņā
Pēc aptuveni desmit kilometru gara līkumaina ceļa posma nonākam Staburaga pagasta nomalē. Te ir ekspedīcijas grūtākais pārgājiens, jo meklējamais Bebru zīmogakmens ir paslēpies Bebru senkapu jeb Apaļā kalniņa pakājē. Kalnu ieskauj ušņu un nātru pļava, bet kalniņš ir biezi jo biezi noaudzis lazdām. Pienākot iztraucējam stirnas bērnu, kurš sabijies gracioziem palēcieniem nozūd brikšņos. Tikt uz priekšu nav viegli — te ir tāda biežņa!
Mēs maldāmies, un šķiet, ka akmens ar mums nolēmis spēlēt paslēpes, taču no mūsu lielākā palīga — GPS ierīces, kurā redzamas koordinātas, tam noslēpties neizdodas. Meklētais ir neliels pelēks akmens ar dažādiem iedobumiem, tas pieskaitāms mitoloģiskajiem akmeņiem. Stāsta, ka zem tā noslēpta franču naudas kase. Šīs naudas kases kārotāji vēl tagad mēdz te meklēt apslēpto mantu.
No “Bebru” mājām, kuru nosaukums ticis arī akmenim, pāri palikuši tikai pamati, bet no blakusesošajām “Lodziņu” mājām — varena akmens siena. Pie viena dodamies apskatīt kādu mazāku akmeni, ko agrāk pamanījis Andris. Tagad to aplūkot grib arī Jānis, un mēs vēl nedaudz uzkavējamies.
(Turpmāk vēl)
