Pagājušā gada vasarā pie lasītājiem nonāca grāmata “Atmiņu Daugava”. Viens no tās veidotājiem Jānis Ivars Padedzis atzīst — ja nebūtu krīzes, nebūtu grāmatas. Manās mājās “Atmiņu Daugava” vēl nav likta plauktā, bet ir istabā uz galda, jo ik pa laikam kāds vēlas to pārlapot, lai bagātīgajā fotogrāfiju un citu materiālu klāstā izpētītu kādu vietu likteņupes krastā no Pļaviņām līdz Koknesei.
Latiņu ceļ augstāk
Jānis Ivars Padedzis jau ilgus gadus ir ogrēnietis, bet sirdī joprojām pļaviņietis, jo šajā pilsētā pagāja viņa bērnība un joprojām dzīvo radi, draugi, paziņas, te arī iecienītākās makšķerēšanas vietas. Viņš gan atzīst, ka saistībā ar grāmatu šim vaļaspriekam pēdējā laikā iznācis pievērsties reti.
— Grāmatas atklāšanā Pļaviņās teicāt, ka, ilgus gadus dzīvojot Ogrē, domās bieži atgriežaties pie savas bērnības Daugavas Pļaviņās. Vai šīs atmiņas joprojām ir spilgtas?
— Sieva reiz man jautāja: “Ko tu darītu, ja varētu atgriezties bērnībā?” Es nepadomājot atbildēju: “Tu laikam gaidi, ka es teikšu — mācīšos un vēlreiz mācīšos! Tomēr es gribētu vēlreiz pabradāt pa Daugavas krācēm.” To Daugavu un tās krastus atceros labi, jo Pļaviņās dzīvoju līdz 11 gadu vecumam. Piedzīvotais bērnībā cilvēkam atmiņā paliek visspilgtāk. Pirms septiņiem gadiem biju nopircis laivu. Protams, aizvedu to uz Pļaviņām, kur man pieder daļa vectēva celtās mājas. Nākamajā gadā laivai nopirku motoru un iegādājos arī eholoti. Gandrīz katru piektdienu braucu uz Pļaviņām ķert lielo zivi. To darot, nemanot sāku pētīt Daugavas veco gultni, un radās interese par to, kas tur bijis pirms applūdināšanas. Tas mani saistīja arvien vairāk.
— Par Daugavu ir vairākas grāmatas un fotoalbumi. Kāpēc bija svarīgi veidot šo?
— Sākumā nebija ne domas par grāmatu. Man radās iecere fotogrāfijās “izstaigāt” bērnības takas un arī tās vietas pie Daugavas, kur nekad neesmu bijis. Bija arī ideja izveidot mājaslapu, bet pēc gada šo nodomu atmetu. Saprotu, kāpēc kolekcionāri nelabprāt dod citiem izmantot savus materiālus. Tas ir milzīgs darbs, privāto līdzekļu un personīgā laika investīcijas. Nav garantijas, ka to visu kāds nenokopē. Latiņa bija jāpaceļ augstāk un jādomā par grāmatu. Daugavas muzeja, kur ar savu ieceri vērsos, direktore Daina Lasmane toreiz pasmaidīja. Gadu vēlāk muzeja speciālists Mārtiņš Mintaurs teica, ka ir gatavs uzrakstīt tekstu, un grāmatas ideja pat vairs nelikās tik naiva.
Daži gadi ir tīrais nieks
— Vai viss izdevās, kā iecerēts?
— Daudz kas bija domāts citādi, nekā tas tagad ir grāmatā. Radās dažādas aizķeršanās, un tad parādījās ideja, ka tekstos varētu izmantot tā laika preses materiālus un laikabiedru atmiņas, kas palīdzētu paskatīties uz zaudēto Daugavu no tā laika acīm, neko neizdomājot un nepieliekot. Tā mans ceļš krustojās ne tikai ar Daugavas muzeju un Mārtiņu Mintauru, bet arī ar Inetu Grandāni no Pļaviņām un Māru Citko no Kokneses. Man liekas, ka mums izveidojās ļoti laba komanda un radījām ko vairāk kā vienkāršu fotoalbumu, kā sākotnēji par šo grāmatu runāja. Ļoti liela nozīme bija Alberta Glāznieka atstātajam fotomateriālu mantojumam. Triju gadu laikā mainījās likumi saistībā ar autortiesībām, kas sarežģīja darbu. Talkā nāca Alberta Glāznieka mantinieki un viņa lietās atrada fotogrāfiju negatīvus. Tieši pēdējā gadā, veidojot grāmatu, nomainījām aptuveni 80 procentu vizuālā materiāla.
— Kā apkopojāt tik vērienīgu materiālu?
— Cilvēki zvanīja, meklēja mani, lai iedotu kādu noderīgu fotogrāfiju. Martā grāmatu papildinājām ar 16 lappusēm, lai rastos iespēja tajā ievietot kultūras darbinieku protesta vēstuli Viļa Lāča valdībai. Vēsturniece Māra Eihe teica, ka šo vēstuli grāmatā noteikti vajagot, jo daudzi pēc šīs akcijas esot sagrāvuši savu karjeru. Pēdējās izmaiņas grāmatā veicām vēl nedēļu pirms nodošanas drukāšanai.
— Vai grāmatas tapšanas laikā bijuši arī kādi kuriozi?
— Visus nevar pat uzskaitīt. Grāmatā ir arī divas kļūdas. Viena ir ieviesusies sagatavošanas periodā, bet otra pavisam muļķīga. Kāds kungs iedeva fotogrāfiju, kurā redzama viņa pirmā sieva, bet anotācijai nosauca savas tagadējās sievas vārdu. Par visu pārējo trāpīgi pateica fotogrāfs Valdis Āboliņš no Jelgavas, kura fotogrāfijas arī ir grāmatā: “Ja kādā attēlā norādīts gadskaitlis ar viena vai divu gadu nobīdi, tas ir tīrais sīkums salīdzinājumā ar Daugavas ilgo mūžu.”
“Demokrātija” — vienmēr vienbalsīgi
— Ko esat ieguvis šajā ilgajā darbā?
— Strādājot pie grāmatas, esmu ieguvis daudz labu un jaunu draugu. Protams, ģimenei šķita, ka esmu tai zudis, īpaši pēdējos gados.
Bija arī jāuzklausa pārmetumi, ka uzdrīkstamies ko sliktu teikt par Pļaviņu HES. Šiem cilvēkiem gribu vēlreiz atgādināt, ka grāmata nebija domāta un nav par vai pret hidroelektrostaciju. Tā ir veltīta zaudētajai, nevis zudušajai Daugavai. Pērn jūlijā televīzijas raidījumā “Spektrs” enerģētiķis Harijs Jaunzems ieteica grāmatas autoriem aizbraukt uz Daugavpili, jo tur vēl esot krāces un tajās vēl var iebrist… Paldies, es noteikti to ņemšu vērā. Vēl viņš teica, ka pagājušā gadsimta piecdesmito gadu beigās pret Pļaviņu HES esot protestējuši daži mākslinieki, bet toreiz arī esot bijusi demokrātija, un šajos demokrātijas apstākļos viņi esot palikuši mazākumā, vairākums esot uzvarējis. Harijam Jaunzemam gan gribu atgādināt, ka parakstus pret HES būvi vāca skolās, augstākajās mācību iestādēs, uzņēmumos un privāti. Kā vienu no lielākajiem parakstu vācējiem var nosaukt Latvijas Alpīnistu federāciju, kuras biedri bija savākuši vairāk kā 3600 parakstu. Padomju okupācijas sistēmā visi lēmumi tiešām tika pieņemti “demokrātiski” — vienbalsīgi. Es, piemēram, kopš dienesta padomju armijā līdz Atmodai nepiedalījos nevienās vēlēšanās, un tā darīja daudzi mani paziņas, bet balsotāju skaits gan vienmēr bija simtprocentīgs.
Beidzot tas ir pateikts
— Elektrostacija tomēr deva iespēju būt neatkarīgākiem enerģētikas jomā.
— Man atmiņā palikuši vārdi, kurus pirms nepilniem diviem gadiem teica bijušais Daugavas HES kaskādes direktors enerģētiķis Jānis Knoks: “Es visu savu apzināto mūžu esmu nodzīvojis ar divējādām izjūtām. No vienas puses, es sevi visu veltīju Latvijas ekonomikas attīstībai, no otras puses, es izjūtu milzīgu slogu, ka šī darba rezultātā tas viss ir zaudēts!” Šogad telefonsarunā Saulcerītes Vieses vīrs ekonomisko zinātņu doktors Arnolds Viesis atzina: “Beidzot tas ir pateikts.” Man nepatīk, ka dažas uzņēmuma “Latvenergo” amatpersonas plašsaziņas līdzekļos atklāti apgalvo, ka Pļaviņas ir applūdušas arī pirms HES nodošanas ekspluatācijā. Tie ir klaji meli, ar kuru palīdzību attaisno ekonomisko labumu. Tie, kuri man nepiekrīt, informāciju var meklēt Latvijas Nacionālās bibliotēkas digitālajā nodaļā.
No mākoņiem
atpakaļ uz zemes
— Kādas izjūtas ir tagad?
— Vasaras sākumā izbaudīju savu zvaigžņu stundu. Palidojis nedaudz pa mākoņiem, nosēdos atpakaļ uz zemes. Tagad pārņēmis neliels tukšums.
Ir atrasti Alberta Glāznieka fotonegatīvi par Pļaviņu vēsturiskās krasta apbūves nojaukšanu. Drīz būs 50 gadu kopš šīm pārmaiņām, un ir iecere izveidot fotogrāfiju izstādi. Varbūt šī ideja attīstīsies tālāk, piemēram, realizēsies kādā mājaslapā. Neizvērsta palika arī plūdu tēma. Kad grāmatas makets jau bija pusē, apjautām, ka tās nav, bet vairs neko nevarēja mainīt.
— Ar ko nodarbojaties ikdienā?
— Esmu Latvijas Amatniecības kameras akmens mūrniecības amata meistars. Līdz krīzei darbojos apzaļumošanas uzņēmumā “Jaunbērzi” — mūrēju strūklakas, mākslīgos ūdenskritumus, dārza kamīnus un citas dekoratīvas konstrukcijas. Ja kāds man jautāja, ko daru, atbildēju — dauzu akmeņus. Pēdējos gadus gan vairāk iznāca veikt citus darbus, lai pelnītu iztiku. Dzīve gan pierāda, ka var īstenot lietas, par ko iepriekš nav pat domāts.
Nogāztie “podi”
joprojām atmiņā
— Kādas tieši?
— Pēc vidusskolas Rīgas Kooperatīvajā tehnikumā pamēģināju apgūt sabiedriskās ēdināšanas tehnologa profesiju, bet neiznāca pabeigt. Kāds draugs un kursabiedrs sarunāja lieku, un visai kompānijai, kuru nodēvēja par Zārberga bandu, “laipni” piedāvāja aiziet no skolas. Mums, protams, nekas cits neatlika, kā šo piedāvājumu pieņemt. Toreiz netika pažēlots ne tā laika Latvijas galvenā kartupeļu audzētāja Visvalža Pirksta dēls Gundars, ne rakstnieka Roberta Sēļa mazdēls Ģirts Piziks. Nevienu neinteresēja, ka šī konflikta laikā mēs pat nebijām tuvumā. Tā no sabiedriskās ēdināšanas jomas esmu nonācis līdz akmeņkaļiem.
— Esat brīvdomātājs?
— Dažādas delverības ir paticis izstrādāt. Vieni no labākajiem nogāztajiem “podiem” atmiņā vēl šodien. Gadu pirms obligātā dienesta, kad vēl mācījos vidusskolā, bijām aizsūtīti uz sagatavošanās mācībām Suntažos. Bijām nodoti jauna krievu seržanta pakļautībā. Kādu vakaru devāmies obligātajā pastaigā. Sākām soļot ar dziesmu “Lai dzīvo Kārlis Ulmanis!” un vēl citām latviešiem tuvām, bet tolaik aizliegtām. Vajadzēja redzēt to skatu, kā seržantiņš, kurš ne vārda nesaprata latviski, ar lepni paceltu galvu izkomandēja mūs caur visiem Suntažiem. Trešās dienas vakarā pulksten deviņos vakarā viss Suntažu centrs bija pilns ar cilvēkiem. Ģimenes ar bērniem, sastājušās ceļa malā, gaidīja, kad soļos Ogres vidusskolas 10. klases skolēni. Pēc tam mūs gan nosūdzēja, un atkal bija nepatikšanas, bet tas jau ir cits stāsts. ◆
