Ilgu laiku laikrakstu pirmajās lappusēs un televīzijā kā pasaules galvenais notikums figurēja jauniešu nemieri Francijā.
Ilgu laiku laikrakstu pirmajās lappusēs un televīzijā kā pasaules galvenais notikums figurēja jauniešu nemieri Francijā.
Lai gan vardarbīgie ielu nemieri pakāpeniski mazinās, Francijas valdība apstiprināja iekšlietu ministra Nikolā Sarkozī iesniegto likumprojektu par ārkārtas situācijas pagarināšanu vēl uz trim mēnešiem.
Drūma bilance
Nemieru radīto zaudējumu bilance ir visai drūma. Kopš oktobra beigām, kad nabadzīgajās Parīzes priekšpilsētās izcēlās afrikāņu un musulmaņu jauniešu dumpis pēc divu no policijas bēgošu jauniešu nejaušas bojāejas, Francijā aizdedzināts ap 8900 automašīnu un daudzas ēkas, tajā skaitā skolas un uzņēmumi. Kopējie zaudējumi pārsnieguši vairāk nekā 170 miljonu latu. Kārtības saglabāšanai valstī mobilizēts 12 tūkstošu policistu.
Nācijas problēma
Francijas prezidents Žaks Širaks uzskata, ka šīs nekārtības liecina par dziļām nācijas problēmām un “identitātes krīzi”. Nemieri izraisījuši diskusijas par minoritāšu diskrimināciju. Lai gan prezidents asi iebilda pret to, viņš noraidīja tā saucamo pozitīvo diskrimināciju, kas minoritātēm dotu priekšroku darba iegūšanā. Viņš paziņoja, ka tiek veidots civils brīvprātīgo dienests, kas palīdzēs jauniešiem trūcīgajās priekšpilsētās. Brīvprātīgie līdz 2007. gadam strādās ar 50 tūkstošiem minoritāšu jauniešu, apmācot un palīdzot viņiem meklēt darbu.
Liela cūcība
Pirms pāris gadiem bija iespēja nedēļu pabūt Parīzē. Protams, tik neilgā laikā grūti spriest par kādas valsts politiku, taču man, tāpat kā daudziem, apbrīnojot kultūras pieminekļus, nepamanīti nepalika melnādainie iedzīvotāji. Brīžiem šķita — esam atbraukuši uz kādu Āfrikas valsti. Atceros, kāda tūriste, fotografējot ielas skatu, kadrā iekļāva arī melnādainu atkritumu vācēju, kurš tobrīd mašīnā meta maisu. Viņš to pamanīja un, dūres vicinādams, kaut ko teica. Valodu nesapratām, taču tie nebija mīļvārdiņi.
Tā kā Francijā viena no galvenajām ir tūrisma nozare, tur plaukst un zeļ ielu tirdzniecība. Lielākā daļa tirgotāju ir melnādainie. Tādu cūcību, kādu viņi atstāj darba beigās, nav gadījies redzēt nevienā Eiropas valstī. Un, liekas, tas ir pilnīgi pamatoti, ka darba devēji priekšroku dod vietējiem iedzīvotājiem.
Kāda Francija latvietim liekas tagad? Ko viņš domā par nemieriem? To vēstulē pajautāju Artūram Loginam, kurš jau vairāk nekā gadu studē Parīzē. Artūrs ir rīdzinieks, taču ne reizi vien bijis arī Koknesē — šeit radis mājvietu, ejot svētceļojumā uz Aglonu, kā arī piedalījies Ziemassvētku uzvedumā.
Grūti prognozēt
Artūrs raksta: “Protams, tā saucamie nemieri Francijā jau kādu laiku ir svarīgākais notikums, taču, šķiet, pamazām tie sāk norimt. Jāatzīst, ka mašīnu dedzināšana un dauzīšana te nav nekas neparasts (80 sadedzinātas mašīnas naktī — tas ir gandrīz ierasts skaitlis Parīzes reģionā).Arī savā dzīvesvietā (dzīvoju 30 minūšu brauciena attālumā no Parīzes centra) vienu rītu redzēju divas sadedzinātas automašīnas. Blakuspilsētiņā nodedzināja bērnudārzu.
Ikdienā te nekas nav manāms, uztraukumu rada tikai televīzijas pārraidēs redzētais.
Protams, runāt par jaunu Francijas revolūciju būtu nevietā. Grūti nosaukt šo nemieru sakni, cēloni. No vienas puses, ir jau te arābiem un afrikāņiem (ne jau visi cittautieši protestē) grūti dzīves apstākļi, bet arī viņi paši ne vienmēr vēlas nopietni strādāt. Bieži vien jaunieši imigranti iesaistīti narkobiznesā, dzīvo īpašos kvartālos, kur policija gadiem nerādās. No otras puses — tā bija Francijas valdība, kura pēc kara ieaicināja Ziemeļāfrikas arābus palīdzēt atjaunot Franciju, strādāt ogļraktuvēs. Domāju, viss pamazām norims, bet, ja problēma nav atrisināta, par tālāko grūti lemt.
