Es turpmāk Izabellu vienu pašu uz veikalu vairs nelaidīšu. Viņa taču visu naudu atdod ubagotājiem. Vakaros pie veikala parasti dežurē labi noauguši dēlieši, kuri lūdz naudu maizītei. Tā gan parasti viņiem ir šķidrā veidā… Agrāk Izabella viņus lamāja par dienaszagļiem un klenderiem un nekad naudu nedeva. Bet šie jau arī nav vakarējie, mainījuši taktiku — kļuvuši daiļrunīgi. Izabellu viņi uzrunā mīļvārdiņos: saulīt, meitenīt, skaistulīt, kaķīt! Viņa vai kūst no laimes un ķibeles grūtdienīšiem — tā viņa šos sauc — vienmēr noziedo kādu latiņu. Interesanti gan! Kad es viņai mājās saku: “Mincīt, kas būs pusdienās?”, — viņa izliekas nedzirdam un man neko neziedo. Bet es taču arī tāds grūtdienītis vien esmu.
Indriķis
