Diži darbi ir pelnījuši, lai tos atcerētos. Pašlaik savas pēdējās dieniņas skaita 9. Saeima, kuras diženos darbus vēsture noteikti atcerēsies. Tā bija pirmā Saeima, kuru Latvijas tauta vēlēja pēc 2004. gada “vēstures beigām” — iestāšanās ES un NATO.
Tas bija vienīgais parlamenta sasaukums, kura laikā Jēkaba ielas namam tika dauzīti logi. Tas bija arīdzan vienīgais, kura darbs lika pilsoņiem izplēst sev unikālus un dziļi populistiskus Satversmes grozījumus par tautas tiesībām atlaist Saeimu. Par kādiem grēkiem mēs bijām šo Saeimas sasaukumu pelnījuši — par to varam padomāt katrs savā nodabā. Taču, pirms mūsu tauta atkal nav devusies pie urnām un ar drošu roku parakstījusi sev spriedumu nākamajiem četriem gadiem, mēs varam atmiņās pārstaigāt 9. Saeimas slavenākās cīņu vietas. Staigāt gan nāksies galopā, jo laika pārdomām vairs nav daudz.
Četros gados esam pārcietuši trīs valdības, precīzāk, divas tipiskas Latvijas valdības un vienu krīzes kabinetu, kurš ir amatā vēl pašlaik. Abu pirmo valdību darbs gandrīz precīzi sakrita ar gadu robežām. 2007. gads bija Kalvīša, bet 2008. — Godmaņa gads. Tas palīdz mums apkopot atmiņas, lai saglabātu savai sirdij dārgāko. Tādēļ arī iesāksim mūsu mazo pastaigu ar pirmo — 2007. gadu.
2007. gads patiesībā uzdeva toni turpmākajiem trim gadiem. Vispirms šajā gadā valdošie apliecināja, ka savus pārvaldāmos uzskata par maziem bērniem vai idiotiem, kuriem var uz galvas skaldīt malku, stāstīt visu, kas ienāk prātā, un vēl tēlot paša Dieva svaidītus valdniekus. Turklāt 2007. gads radīja arī vielu veselai rindai ilūziju, kuras par spīti to kliedzošajai aplamībai ir dzīvas joprojām. Vispirms tā ir ilūzija, ka Latvijas tauta savā vairākumā ir demokrātiska, eiropeiska un pilsoniska, tikai kritusi ļaunu oligarhu sazvērestības varā. Otrkārt, tā ir ilūzija, ka te kaut ko ir iespējams mainīt ar moralizēšanu, dziedāšanu, “tiesiskuma” un “godīgas politikas” piesaukšanu. 2007. gads ar Lemberga apcietināšanu, Loskutova palikšanu amatā, Kalvīša atkāpšanos un dažiem Vecrīgas mītiņiem ne vienam vien ļāva iedomāties, ka mēs patiesi dzīvojam modernā demokrātijā, teju Zviedrijā, Šveicē vai sliktākajā gadījumā — Spānijā. Tomēr turpmākie gadi parādīja, cik kliedzoši muļķīgs ir šāds pieņēmums. Mirāža par Šveici ātri vien izgaisa, un palika pāri postpadomju kleptokrātiskā Latvija visā savā krāšņumā. Dažs labs opozicionārs gan vēl joprojām domā dzīvojam Šveicē — sev pašam par nelaimi. Taču tagad par visu pēc kārtas.
Ja 2006. gada novembrī apstiprinātajai jauni vecajai Kalvīša (TP) valdībai patiesi bija kāds uzdevums, tad tikai viens — pārstāt kautrēties. Un šis uzdevums tika ar uzviju izpildīts. Pa Ziemsvētku laiku, lai atvieglotu dzīvi darba pārslogotajai Saeimai, valdība klusītiņām un bez liekas pompas pieņēma dažus svētīgus un valstij vajadzīgus dokumentus. To būtība bija samērā vienkārša. Proti, Saeimas deputātiem vai jebkuram cilvēkam, kuru Saeimas deputātiem neatkarīgi no reibuma pakāpes labpatiksies pilnvarot, būs iespēja ieskatīties Latvijas drošības dienestu savāktajā informācijā. Kas gan tur liels? Ziņkārība nav nekāds grēks, turklāt Saeimas deputātu ētikas kodekss pat prasa, lai tautas kalpi nepārtraukti izglītotos. Nu tad, lūk: valdība savā nesavtībā vēlējās veicināt šo deputātu izglītošanās procesu, atvieglojot viņiem un viņu draugiem piekļuvi klasificētai informācijai. Cēls darbs, kurš gan to noliegs?
Taču deputātu veselīgo zinātkāri būtiski iedragāja Valsts prezidentes Vairas Vīķes—Freibergas untumainība. Kanādā augušās kundzes priekšstati par izglītošanos atšķīrās no komunistiskajā Latvijā kā tērauds rūdītā Saeimas vairākuma. Tādēļ, lai sariebtu zinātkārajiem tautas kalpiem, prezidente nodeva attiecīgo likumu tautas nobalsošanai. Vēl vairāk! Pēc septiņarpus gadu ilgas darbošanās prezidentes amatā Vīķe—Freiberga pēkšņi bija atklājusi, ka viņas reprezentētajā valstī ir ieperinājušies kaut kādi dīvaini “oligarhi”, kuri savās interesēs it kā apdraudot valsts drošību. Kādi oligarhi? No kurienes vispār tāda dīvaina doma? Tas nu mums nekādi netop skaidrs. Acīmredzot Vīķe—Freiberga kaut ko sajauca un briesmīgo “o” lietoja gluži nejauši — citādi nemaz nevar būt. To vēl vairāk apstiprina fakts, ka dažus mēnešus pēc brašās runāšanas par “oligarhiem” viņai nebija nekas pretī kā savu pēcteci prezidenta amatā redzēt nepārprotamu šo pašu oligarhu ielikteni. Īsi sakot, kundze tos oligarhus visdrīzāk būs nosapņojusi. Kam negadās.
Taču tie vēl bija tikai pumpuri — Kalvīša valdība pa īstam savu vērienu parādīja vēlāk. Īsta dāvana Latvijas tautai tika pasniegta līdz ar jaunā Valsts prezidenta izvēli. Daži teic, ka mūsu politiķi vairs nevienu nespēj pārsteigt. Tas ir pilnīgi aplami! 31. maijā visa Latvija nevarēja no visas sirds nobrīnīties, uz kādām tādām paģirām koalīcija par savu kandidātu pēkšņi ir nosaukusi Valdi Zatleru, kurš līdz šim savu maizīti pelnīja salīdzinoši godīgā veidā, operēdams ceļgalus un mugurkaulus.
Arī pats Zatlers sākumā tikai klusēja kā zivs un mulsi smaidīja līdzīgi cilvēkam, kurš laimējis loterijā. Dažas ļaunas mēles gan melsa, ka šo sirdsskaidro cilvēku teju vai ar varu amatā esot iedabūjis Andris Šķēle. Tas noteikti nevar būt tiesa. Zatlers savā krēslā visdrīzāk nonāca kāda pārdabiska spēka dēļ, gluži kā Dalailama, kura dvēsele ikreiz no jauna iemiesojas kādā iepriekš neparedzamā cilvēkbērnā.
Nekas cits kā dvēseļu pārceļošana bija pie vainas, kad abu valdošās koalīcijas brīnumbērnu Aigara Štokenberga (tolaik TP, tagad SCP) un Māra Riekstiņa (joprojām TP) vietā kā jauna saule pie Latvijas debesīm uzmirdzēja jaunais Valsts prezidents. Tiesa, savā laicīga cilvēka dzīvē jaunais “lama” gan nebija gluži bez grēka — ij nelegāli ienākumi bija gūti, ij vadītā slimnīca iepirkās pie paša sievas. Tomēr, uzņemoties Valsts prezidenta pienākumus, šādi profānās pasaules netīrumi pazūd kā nebijuši. Sakiet, ko gribat, bet Zatlers rīkojās pilnīgi pareizi, kad, vaicāts par savu pagātni, atbildēja aplinkus un, vienkārši sakot, tēloja muļķi. Kāda vairs nozīme cilvēka pagātnei, ja pati providence ir viņu izvēlējusi valdīt pār cilvēku dzīvēm un prātiem?
Lai nu kā, šī nebūt nebija pēdējā pārdabisku spēku iejaukšanās Latvijas politiskajā ikdienā. Aptuveni mēnesi pēc Zatlera inaugurācijas gluži kā Korāns no debesīm nokrita daiļdarbs “Tiesāšanās kā ķēķis” par kādu advokātu Gūtupu un viņa draugiem Latvijas tiesu sistēmā. Šajā grāmatā fiktīvais advokāts runājas ar tikpat fiktīviem tiesnešiem, diktē viņiem fiktīvus spriedumus, sniedz fiktīvus padomus lietu iztiesāšanā un citādi ietekmē tiesu darbu savās interesēs. Varētu padomāt — kas tur liels? Varbūt citur, tajās Rietumu prettautiskajās demokrātijās, tā īsti nav pieņemts. Taču mums viņu ieradumi, ziniet, kur… Mums, latviešiem, visu patīk darīt tā mājīgi, omulīgi un savējo vidū. Tad kādēļ lai tiesas spriedumus rakstītu kaut kā savādāk?
Taču likumdevējs nesnauž. Lai attīrītu mūsu tiesu sistēmu no vismazākās aizdomu ēnas, tas izveidoja parlamentārās izmeklēšanas komisiju, kurai būtu jāizmeklē iespējamie nodarījumi. Un, it kā ar to vēl būtu par maz, komisija ilgi domāja un beidzot iecēla par savu vadītāju jebkura korumpēta tiesneša un advokāta ļaunāko biedu — deputātu Juri Dobeli (TB/LNNK), kurš plaši pazīstams kā profesionālis un, starp citu, arī pilnīgs atturībnieks… Tāda komisijas tālredzība bija ko vērta. Deputāti taču varēja izvēlēt par savu priekšnieku kādu pilnīgu deģenerātu, kādu histērisku šovinistu ar četrgadīga bērna izpratni par tieslietām! Bet nē — ievēlēja Dobeli, tādēļ — trīciet, tiesas, trīci, advokatūra, jūsu stunda ir situsi!
Kāds naivs cilvēks varētu padomāt, ka VVF ierosinātais referendums radīs sajūsmu un cīņas sparu opozīcijas aprindās. Lika drusku pagaidīt. Partija “Jaunais laiks” (JL), kuru lielais vairākums tolaik uzskatīja par opozīciju, drošsirdīgi spītēja politiskas loģikas apsvērumiem. Mobilizācijas vietā laiks tika pavadīts daudz interesantāk, proti, savstarpējos ķīviņos un moralizēšanā. Oidipa kompleksa mākta, partija beidzot izšķīrās sacelties pret savu tēvu Einaru Repši. Grūtā un traģiskā Oidipa loma tika atvēlēta Krišjānim Kariņam, kurš savā neatvairāmajā trimdas akcentā mēģināja pierunāt JL uz jaunām uzvarām. Tiem, kas varbūt vairs neatceras šo izcilo politiķi, atgādināsim, ka tas bija jauneklis ar dīvaino vaļasprieku. Proti, viņš brīvajā laikā labprāt kalpoja par boksa maisu Ventspils mēram Aivaram Lembergam, kurš Kariņa rosinātajās tiesas prāvās labprāt vingrinājās retorikā un imidža veidošanā.
Ja reiz runājam par Lemberga publisko tēlu, jāatzīst, ka 2007. gads to pacēla jaunos augstumos. Tiesa, šajā gadā Lembergam nācās gandrīz piecus mēnešus pasēdēt cietumā. Taču dividendes no tā bija vērā ņemamas. Lembergs ieguva iespēju izstādīt sevi kā disidentu, kā Latvijas Hodorkovski vai teju pat Gunāru Astru, kurš pašaizliedzīgi cīnās pret ļauno sistēmu un vēl iziet no cīņas sveikā. 14. marts gan kungam bija dikti nepatīkams. Taču ko vērti bija tālākie stāsti par dzīvi cietuma kamerā, apkakles nēsāšana un bučošanās ar Ventspils pensionārēm tiesas pagalmā — īpaši tad, ja jums ir pieejams vajadzīgais mediju atbalsts!
Un vispār. Šur tur kungam ir paslīdējusi roka, šur tur ir paspiegots, šur tur samaksāts izkalpīgiem politiķiem. Taču kas gan ir šīs apsūdzības “kukuļņemšanā vairākkārt sevišķi lielā apjomā, kukuļa izspiešanā, noziedzīgi iegūtas naudas legalizēšanā un amatpersonai uzlikto ierobežojumu pārkāpšanā”? Varētu padomāt, ka privatizācijas process Latvijā vispār bija kaut kas cits nekā viena vienīga kukuļņemšana vairākkārt sevišķi lielā apjomā, kukuļa izspiešana, noziedzīgi iegūtas naudas legalizēšana un amatpersonai uzlikto ierobežojumu pārkāpšana. To Latvijas sabiedrība acīmredzot tīri labi saprot, jo, kā vēlāk teica kāds Lemberga ieroču nesējs, “tauta Lembergu ir attaisnojusi”.
Kādu citu ilggadēju Latvijas politiķi veiksme šajā gadā gan lutināja mazāk par viņa patronu Lembergu. Runa ir par Induli Emsi (ZZS), kurš 24. septembrī sakarā ar apsūdzību nepatiesu liecību sniegšanā aizgāja no Saeimas priekšsēdētāja amata un parlamenta vispār. Šī ekoloģijas titāna aiziešana ir liels zaudējums Latvijas politikai, un mazās HES uz Latvijas upēm vēl ilgi griezīs savas turbīnas viņa gaišajai piemiņai.
(No www.politika.lv)
(Turpmāk vēl)
