Nu nē! Nākamajā gadā es vairs piemājas dārzā nestrādāšu! Kas to būtu domājis, ka Izabellā ir tāda zemnieka dvēsele — katru sestdienu, svētdienu neko citu neredzu kā tikai dārzu. Bet jēgas nekādas. Jau mēnesi burkāni nedīgst, protams, tie noteikti sadīgs uz Jāņiem, lai es nevarētu izjust svētku prieku un man būtu jāravē, jo Izabella jau viena netiks galā. Viendien šī saka — izroc desmit bedres metra dziļumā. Es jau domāju, ka viņai kādi iekrājumi un naudu gribēs noglabāt zemes bankā. Bet nekā! Izdomājusi vīnogas stādīt. Dzirdējusi, ka vīnogu audzētājiem ģimenē lielāka saticība. Tur gan viņai taisnība. Kamēr raku bedres, saticība mums patiešām bija, jo man trūka spēka ar viņu strīdēties.
Vakar Izabella kā sadegusi skraidīja — kāds mucu no dārza bija nozadzis. Esmu pārliecināts, ja es pazustu, mani viņa nekad tā nemeklētu, bet muca šai kā mīļākais — puspasauli pievaimanāja. Bet kur nu dabūsi! Tagad pati kā tukša muca skan. Rīt jābrauc pie radiem, solīja aizdot.
Ak, laimīgie vīri, kuriem ir sievas bez dārziem!
