Ilmāra Gaiša Kokneses vidusskolas skolēni jau vairākus gadus piedalās starptautiskajā projektā “Comenius”, kurā darbojas skolēni arī no Vācijas un Nīderlandes.
Ilmāra Gaiša Kokneses vidusskolas skolēni jau vairākus gadus piedalās starptautiskajā projektā “Comenius”, kurā darbojas skolēni arī no Vācijas un Nīderlandes. Šogad projekta tēma bija aizspriedumi.
Skolotāji pamudina
Kas ir aizspriedumi? Vai tie ir stereotipi negatīvā nozīmē? Piemēram, krievu nacionālais “tautastērps” ir treniņtērps un lakādas kurpes, visi vecāka gadagājuma cilvēki ir “iesūnojuši” un īgni? Izrādās, tā nemaz nav. Aizspriedumi veicina nesaskaņas starp cilvēkiem, sociālajām grupām un tautām. “Comenius” projekta ideja ir apzināt stereotipus, diskutēt par tos veicinošām lietām. Projektā piedalās cilvēki, kuri to vēlas, mēs praktizējam pieredzes apmaiņu, dodoties uz mūsu partnervalstīm un arī uzņemot savās mājās citu valstu skolēnus. Nesen atgriezāmies no pēdējās tikšanās Nīderlandē, turp devās tie, kuri strādāja visaktīvāk. Dažreiz viss bija apnicis, bet labi, ka skolotājas paskubināja!
Atgādina nomazgāties
Tāpat kā vācieši un nīderlandieši, mēs gatavojām mājasdarbus. Tie bija skeči, dziesmas, fotogalerijas un reklāmas. Skečus mēs veidojām par vāciešiem, tajos bija jāattēlo stereotipi par šīs tautības pārstāvjiem. Piemēram, vācieši dzer alu, ēd desiņas, runā par F—1 ekspilotu Mihaelu Šūmaheru, skatās seriālu “Mīla lielā pilsētā”, staigā apkārt ar zobusuku un nemitīgi atgādina nomazgāties, skatās tikai futbolu un spēlē arī tikai futbolu. Šajā jomā darbojāmies mēs un divi puiši — Kristaps Grietiņš un Rihards Blese. Dziesmas sacerējām pēc principa — vecās ziņģes jaunās skaņās, izmantojot populāras visiem zināmas melodijas, sacerējām tekstus, kuros ar humoru atainoti aizspriedumi. Agnese Ločmele, Elīna Māliņa, Reinis Gerasimovs un Krista Sidorova apdziedāja nīderlandiešus par marihuānas lietošanu, vāciešus — par alu un desiņām.
Vāc parakstus
Savukārt fotogalerijā atainojām stereotipus par latviešiem — mēs greznojoties tikai ar dzintara rotaslietām, ēdot tikai pupas, un pie mums vienmēr valdot ziema. Šajā grupā strādāja Līga Jēkabsone, Evita Karluša un Egija Vaivade. Galvenajā grupā bija reklāmas kampaņas puiši — Jānis Balodis un Kristaps Maševskis. Viņi atrada atbalstītājus, lai varētu izgatavot nozīmītes, kuras vērstas pret aizspriedumiem. Puiši vadīja mūsu darbu prezentāciju Kokneses vidusskolā un vāca parakstus pret aizspriedumiem. Pēc ģenerālmēģinājuma skolā nedaudz pieslīpējām sīkumus un labojām trūkumus, bet drīz jau kravājām ceļasomas braucienam uz Nīderlandi.
Apmaldīties ir viegli
Bijām 16 braucēju — 13 skolēnu un trīs skolotāji. Veicām garu ceļu gan ar automobiļiem, gan vilcieniem, lidmašīnu, autobusiem. Pēdējā dzelzceļa pieturā katrs dabūja savus “aizbildņus” un devāmies “mājup”, jo dzīvojām viesģimenēs. Mana ģimene bija ļoti jauka, man bija divi “brāļi” un “māsa”. Arī “vecāki” bija jauki, manuprāt, viņi bija diezgan aizņemti cilvēki. Dzīvoju ļoti mājīgā atmosfērā, mājai bija trīs stāvi. Nīderlandei raksturīgas šauras, augstas, kompaktas mājas, visas ļoti līdzīgas, arī apkārtne — bruģis, kanāli — un izteikta kārtība. Apmaldīties Nīderlandē gan ir ļoti viegli.
Ar “zālīti” neaizraujas
Nākamajā dienā tikāmies skolā, lai pārrunātu mūsu veicamos darbus un jau padarīto. Pēcpusdienā devāmies uz Amsterdamu. Tur pat gaisā smaržoja brīvība. Pilsētā ir skaista arhitektūra, dažās vietās mājas ir “nosēdušās” uz vienu sānu, jo kādreiz pilsētas vietā bija jūra. Izgājām cauri arī sarkano lukturu rajonam. Redzējām “zālītes” kafejnīcas un visu pārējo, kas raksturīgs Amsterdamai. Patiesībā arī “zālīte” ir izteikts stereotips, jo jaunieši nemaz ar to neaizraujas. Skolā prezentējām Latviju, dziedājām “Tulpen Uit Amsterdam” un “Pasaki man vēlreiz!”. Reinis bija iemācījies dažus teikumus nīderlandiski — tā bija pasākuma nagla. Vēlāk devāmies uz Heuzenas pagastmāju, kur pusdienojām un diskutējām par sabiedrību un cilvēktiesībām. Pievakarē braucām uz akvaparku, cerot, ka tur būs ļoti interesanti, tomēr nīderlandieši nav bijuši mūsu “Līvu” akvaparkā, tāpēc viņi pat nenojauš, kas patiesi ir interesanti.
Sevis redzēšanas lieta
Jauna diena — jauns stāsts. Rādījām skečus, dziedājām dziesmas, demonstrējām fotogalerijas. Man ļoti patika, kā nīderlandieši attēloja latviešus. Notika sarunu šovs, kurā piedalījās četri viesi no Latvijas — dzērājs Sandis, divas Parisas Hiltones fanes Līgas un izgudrotāja Karolīna. Izgudrotāja bija ļoti pašpārliecināta, viņas izgudrojumi bija tik revolucionāri un pasauli glābjoši — sevis redzēšanas lieta, kuru viņa atteicās saukt par spoguli, un saliekamais velosipēds. Pēcpusdienā mums bija pārsteiguma ballīte, kas notika mežā. Vispirms mēs vairākas stundas pavadījām ārā, kaļot, grebjot un pulējot skulptūras. Mūsu uzdevums bija visiem kopā izveidot mākslas darbu — arku, kur uz gaiša fona izlasāmi dažādi vārdi, piemēram, “Comenius”, “miers”. Apskatot paveikto, secinājām, ka visi esam talantīgi cilvēki.
Brauciens “pa pirmo”
Pēc tam mūs apciemoja kāds, kas bija ļoti līdzīgs Ziemassvētku vecītim — “Sinterklaas”, kurš raksturīgs vienīgi nīderlandiešiem. Viņš ieradās kopā ar “melnajiem Pēteriem no Spānijas” (viens no viņiem bija ļoti līdzīgs mūsu Reinim) un atnesa nelielas dāvaniņas. Vēlāk mēs devāmies pie ugunskura un dziedājām dziesmas. Katru vakaru notika arī neoficiālie pasākumi — boulinga spēlēšana, filmu skatīšanās. Kad devāmies mājup, dzelzceļa stacijā raudāja gan latvieši, gan nīderlandieši. Secinājām, ka Nīderlande ir patīkama valsts ar gaumīgiem cilvēkiem, mājīgām ēkām un šis brauciens bija “pa pirmo”. Ne ko pielikt, ne atņemt!
