Pēc raksta “Nelegālas zvejošanas vietā regulēts process” publicēšanas “Staburaga” 13. septembra numurā redakcijā bija ienācis pensionētais hidroenerģētiķis Jānis Knoks. Viņš vēlējās precizēt, kāpēc īsti pie hidrobūvēm noteiktas aizsargjoslas.
Pēc raksta “Nelegālas zvejošanas vietā regulēts process” publicēšanas “Staburaga” 13. septembra numurā redakcijā bija ienācis pensionētais hidroenerģētiķis Jānis Knoks. Viņš vēlējās precizēt, kāpēc īsti pie hidrobūvēm noteiktas aizsargjoslas.
Knoka kungs savlaik strādājis speciālistu grupā, kuras uzdevums bija komentēt aizsargjoslu likuma projektu un uzrakstīt tam sava atzinuma piezīmes. Toreiz darba grupā bijuši lieli strīdi, kā īsti noteikt aizsargjoslu lielumu, kā tās diferencēt atkarībā no tā, vai tā ir liela vai maza spēkstacija. Beigās vienojušies — cik plata straume pie aizsprosta, tik metru aiz pēdējās hidrotehniskās būves jābūt aizsargjoslai. Tāpēc pie Pļaviņu HES tās garums ir 1000 metru.
Galvenais, kāpēc aizsargjoslas nepieciešamas, ir drošība — gan būvju, gan cilvēku. Knoka kungs atminējās, ka laikā, kad viņš vēl strādājis, divi pārgalvīgi makšķernieki noslīkuši. Tāpēc ne augšas, ne lejas bjefā nedrīkst ne makšķerēt no nogāzēm, ne iebraukt ar laivām.
Ielūkojoties Ministru kabineta mājaslapā internetā, redzam, ka Aizsargjoslu likums pieņemts 1997. gada 5. februārī un to izsludinājis toreizējais Valsts prezidents Guntis Ulmanis. Likuma 32. pantā teikts, ka “aizsargjoslas minimālais platums augšpus un lejpus aizsprostam ir vienāds ar ūdensteces platumu lejpus aizsprosta, ja tas ir mazāks par 200 metriem”. Šīs aizsargjoslas ap aizsprostu nosaka, lai nodrošinātu aizsprosta hidrotehnisko būvju ekspluatāciju un drošumu, kā arī cilvēku drošību pie aizsprostiem.
58. pantā arī noteikts, ka aizsargjoslās “bez saskaņošanas ar aizsprosta īpašnieku aizliegts zvejot zivis, iebraukt ar peldlīdzekļiem”.
