Ilmāra Gaiša Kokneses vidusskolas bioloģijas skolotāja Irēna Ciša ir viena no tām, kura bieži saņem atzinību par skolēnu sagatavošanu mācību olimpiādēm un konkursiem.
Ilmāra Gaiša Kokneses vidusskolas bioloģijas skolotāja Irēna Ciša ir viena no tām, kura bieži saņem atzinību par skolēnu sagatavošanu mācību olimpiādēm un konkursiem. Viņai šogad piešķirta arī kāda cita balva — akciju sabiedrības “Hansabanka” prēmija kā labākajai Aizkraukles rajona skolotājai.
Aizkraukles rajona skolas labāko skolotāju šai prēmijai izvirza katru gadu — vienu gadu pamatskolu grupā, bet nākamajā gadā — vidusskolu grupā. Šoreiz augsto novērtējumu ieguva Irēna Ciša, kura skolēniem Koknesē māca bioloģiju un veselības mācību. Skolas direktors Māris Reinbergs atzīst, ka ir gandarīts strādāt kopā ar tādu kolēģi, jo viņa ir prasmīga, radoša, stingra un prasīga.
Kurš nemācās, tam jāstrādā
Skolotājas dzimtā puse ir Krāslavas rajona Andrupenes pagasts, viņa augusi sešu bērnu ģimenē. Tēvs bijis mežsargs, bet māte rūpējusies par māju un ģimeni allaž sagaidījusi ar siltām pusdienām. Irēnas kundze vēl tagad atceras to īpašo māju sajūtu, kas valdījusi ģimenē.
— Vecāki mums, bērniem, vienmēr atgādināja: ja vēlamies dzīvē kaut ko panākt, jāmācās. To visi ielāgojām, un arī brāļi un māsas ieguva izglītību. Mājās likums bija viens — kas nemācās, tam jāiet strādāt. Tāpēc, ja negribējām nest malku vai darīt citus mājas darbus, tūlīt pēc skolas sēdāmies pie grāmatām, — atceras Irēnas kundze.
Izdodas pierunāt
Skolotājas darbu viņa jau izbaudīja, kad pati mācījās vidusskolā.
— Ja vajadzēja aizvietot kādu skolotāju, nereti palīgā aicināja vecāko klašu skolēnus, bieži arī mani. Vadīju dažādas mācību stundas. Skolotāji mani mudināja nākotnē izvēlēties šo profesiju, bet es turējos pretī! Jaunieši ne vienmēr uzklausa pieaugušo ieteikumus, jo grib kaut ko savu. Es tajā laikā vēlējos mācīties par pārtikas tehnoloģi un strādāt kādā smalkā Rīgas restorānā. Acīmredzot tāpēc, ka reiz redzēju, kā to dara kāds radinieks Ļeņingradā, pie kura viesojos. Tomēr mani izdevās pierunāt mainīt domas, — stāsta Irēna Ciša.
Bioloģija skolotāju interesēja jau kopš mazotnes. Iespējams, tāpēc, ka vectēvs bija dārznieks, kurš arī mazbērniem ierādīja sava amata smalkumus. Skolas laikā Irēnas kundze aktīvi darbojās dabas zinību pulciņā.
Bērnu dēļ maina darbavietu
Kokneses vidusskolā Irēna Ciša strādā kopš 1978. gada. Pirms tam viņa Neretas bērnudārzā bija audzinātāja.
— Kad pašas bērni paaugās, tomēr meklēju iespēju strādāt skolā, jo vēlējos vairāk būt kopā ar viņiem. Tā kā savus bērnus audzināju viena, viņiem vajadzēja manu atbalstu, — saka skolotāja.
Pēc skolā pavadītajiem gadiem Irēnas kundze atzīst, ka skolotājas profesija viņai izrādījusies īstā.
Dārzs palīdz uzlabot omu
Tagad skolotāja sapņaini bilst, ka gribētu līdz izlaidumam aizvadīt audzināmo 10. klasi un tad beigt darbu. Viņa vēlētos nesteidzīgāku dzīves ritmu. Irēnas kundze izskolojusi ne tikai vairākas klases, bet arī izaudzinājusi trīs pašas bērnus, kuri jau lieli. Tagad vecmāmiņas padoms noder abām mazmeitiņām, kuras jau apmeklē skolu, un mazdēliņam.
Bioloģijas zināšanas un dārzkopības iemaņas Irēnas kundze izmanto ne tikai skolā. Dārzs ir viņas lielākā aizraušanās. Savulaik pat potējusi augļukokus un košumkrūmus. Vēl tagad kāds stāds vagā “aizķēries”.
Daba viņai palīdz atbrīvoties no sasprindzinājuma un drūmām domām. Aizstaigā pa taciņu līdz savam mazdārziņam, un noskaņojums tūdaļ kļūst možāks.
