Aizkrauklietis Raivis Galviņš autosprinta sacensībās piedalās jau vairākas sezonas un spējis pierādīt, ka ir vērā ņemams pretinieks. 333 kompleksa ziemas kausa izcīņas kopvērtējumā viņš ir ceturtais, tikai nedaudz atpaliekot no pieredzējušiem autosportistiem.
Vispirms kā
mehāniķis
— Kāpēc izvēlējies autosportu?
— Mans tēvs savlaik piedalījās autosporta sacensībās. Īpašu panākumu gan viņam nebija, un arī tehnika bieži vien pievīla, taču mani šis sportaveids aizrāva. Tēvs ņēma līdzi uz sacensībām, un automašīnas man iepatikās. Kad gribēju sākt braukt pats, viņš aizrādīja, ka tas ir ļoti dārgs sportaveids. Kādu laiku mēģināju par autosportu nedomāt, taču mani aizrauj ātrums un automašīnas. Autosportam pievērsos vispirms kā mehāniķis. Palīdzēju sagatavot automašīnas citiem, tad piedalījos “mehāniķu sacensībās”, līdz pirms trim gadiem sapratu, ka varu konkurēt ar citiem braucējiem. Nolēmu — vai nu sākšu tagad vai nedarīšu to nekad.
Patīk klasiskā piedziņa
— Kāda bija tava pirmā sporta automašīna?
— BMW markas. Mani aizrauj automašīnas ar klasisko piedziņu. Esmu izmēģinājis arī priekšpiedziņas automašīnas, taču tās mani tik ļoti nesaista. Iespējams, tāpēc, ka man ļoti patīk sacensības ziemā, kad braucamais vairāk slīd. Arī ikdienā braucu ar automašīnu, kurai ir aizmugures piedziņa.
— Kā vērtē aizvadīto ziemas sezonu?
— Sezona bija ļoti saspringta, cerēju pat uz godalgotu vietu, taču pēdējais sacensību posms pierādīja, ka autosportā nedrīkst atslābt ne mirkli. Katrās sacensībās bija cits uzvarētājs, un arī trase ikreiz bija citāda. Bija nedaudz sniega un pamatīgs sals, bija ledus, ūdens un dubļi. Katrs ir meistarīgāks uz cita seguma. Man vislabāk veicās slapjā un slidenā trasē. Bija jāparedz laika apstākļi un jāizvēlas atbilstošas riepas. Mums tas ne vienmēr izdevās. Pirms pēdējā posma man bija pārliecinoši otrā vieta. Ar tādu pārliecību aizbraucām uz sacensībām. Automašīna varbūt nebija tik labi piemērota trasei, taču piecniekā bijām. Diemžēl divi citi braucēji ieguva vienādu punktu skaitu un nobīdīja mani uz ceturto vietu. Tā būs laba mācība — cīnīties ar pilnu atdevi līdz pašām beigām.
— Kas ir grūtāk — piedalīties sacensībās vai sagatavot automašīnu?
— Ne viens, ne otrs. Visgrūtāk ir iegūt finansējumu, lai vispār varētu piedalīties. Tēvam savlaik bija taisnība. Viņa laikā tas gan vēl nebija tik aktuāli — izmantoja standarta motorus un rezerves daļas, taču tagad, ja vien ir nauda, visi var nopirkt vislabākās rezerves detaļas. Protams viss ir jāsaliek kopā un jāpanāk, lai darbotos, kā to vēlamies.
Divi brauc ar vienu
— Un kā ar šosezon izmantoto automašīnu?
— Šo automašīnu sacensībām gatavojam kopā ar aizkrauklieti Alekseju Kreipānu. Arī viņš piedalās sacensībās ar šo pašu automašīnu un ir piektais. Vēlējāmies izveidot “budžeta” automašīnu — lētu un izturīgu, tas arī izdevās, jo sacensībām ziemā nav tik stingri noteikumi, kā auto jāaprīko ceļu satiksmei. Braucamo “saskrūvējām” piecu dienu laikā. Sacensībām vasarā gatavojam citu automašīnu. Arī ar to brauksim abi.
— Kādas izjūtas pārņem pirms starta?
— Sākumā bija ļoti liels uztraukums. Kad izkāpu no automašīnas, pat rokas trīcēja. Tagad izdodas daudz labāk koncentrēties. Arī Aleksejs pirms katra brauciena ļoti pārdzīvo, taču tas ir patīkams satraukums. Sacensībās, kurās piedalāmies, startē vieni no Latvijas labākajiem braucējiem. Piedalās profesionāli rallisti, kuri nespēj tikt līdzi mūsu tempam. Ja var uzvarēt, piemēram, Andri Voveru, tas daudz ko nozīmē. ◆
