Savādi, ka ziņas par lupstāju nav atrodamas pat grāmatās par garšaugiem. Lupstājs taču ir gan ārstniecisks, gan garšaugs un aug savvaļā.
Savādi, ka ziņas par lupstāju nav atrodamas pat grāmatās par garšaugiem. Lupstājs taču ir gan ārstniecisks, gan garšaugs un aug savvaļā. To kādreiz audzēja katrā latviešu sētā. Uzskatīja par sargātāju no “ļaunas acs” un parasti stādīja pie mājas ieejas vai vārtiņiem.
Tas ir daudzgadīgs un ļoti salizturīgs augs, mazprasīgs gan augsnes, gan vietas izvēles ziņā, labi aug arī ēnainā vietā. Ieaudzēt to var, dalot ceru un no sēklām. Sēklas var iesēt vēlā rudenī vai agri pavasarī. Lupstājs aug ļoti ātri un jau divos gados sasniedz divu metru garumu.
Lupstāja lapas lieto kā garšvielu kulinārijā un piedevu marinādēm, sālījumiem, salātiem. Tam pašam nolūkam var izmantot kaltētas lapas, saknes un pat sēklas. Visas auga daļas lieto pret mazasinību. Svaigas lapas mazina galvassāpes, ja tās tur piespiestas sāpošajai vietai. Sakņu novilkumu (uzlējumu) lieto arī pret nieru un urīnpūšļa iekaisumu, podagras un reimatisma sāpju mazināšanai, elpošanas ceļu katara gadījumā.
Agrā pavasarī var pagatavot salātus no svaigām saknēm, tās sarīvējot uz rupjas rīves, pievienojot rīvētus burkānus, ābolus un sajaucot ar krējumu vai majonēzi.
