Aizkraukles novada vidusskolas absolvents Mārtiņš Klevs patlaban jau ir Latvijas Universitātes students. “Esmu izvēlējies studēt Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātē, savu nākotni esmu nolēmis saistīt ar fiziku,” teic jaunietis. Viņš ir viens no Latvijas vidusskolēnu izlases, kas 87 pasaules valstu konkurencē izcīnīja trīs bronzas medaļas un atzinību 49. starptautiskajā fizikas olimpiādē, kas jūlijā notika Portugālē.
Interesi rada vecāki un vecvecāki
— Kā tev radās interese par eksaktajiem priekšmetiem?
— Cik vien atceros, mani no bērnības interesējušas tehniskas lietas, acīmredzot to pamanīja gan vecāki, gan vecvecāki, jo vectētiņš man ļāva izjaukt dažādas vecas elektronikas lietas, ko “iznīcināju” pavisam. Vecāki šo interesi attīstīja, pērkot lielākoties tikai attīstošas rotaļlietas, ko varēja jaukt, likt atkal kopā, vectētiņš mācīja matemātiku no agras bērnības, tas manī radīja interesi. Teiktu, ka uz šo jomu nemanāmi tiktu virzīts jau no agras bērnības, tāpēc tā interese manī radusies dabiski.
— Vai dažādos konkursos un olimpiādēs piedalījies regulāri?
— Pamatskolā piedalījos dažās olimpiādēs, bet tolaik mani panākumi bija viduvēji, tur piedalījos tikai tāpēc, ka man šajos priekšmetos bija normālas atzīmes. 9. klasē mana fizikas skolotāja Ludmila Belogrudova piedāvāja apmeklēt nodarbības Latvijas Universitātē. Tā ir Jauno fiziķu skola, nodarbības notiek reizi mēnesī, un lielākoties stāsta dažādas populārzinātniskas lietas, kas orientētas 9. un 10. klases skolēniem. 9. klasē piedalījos fizikas olimpiādē, neko nesasniedzu, savukārt 10. klasē tiku tālāk un piedalījos valsts olimpiādē. Šajā olimpiādē paliku viens no pēdējiem, taču tā bija mana pirmā pieredze, kā šādus konkursus rīko valsts līmenī, apjautu arī konkurenci. Tas bija pirmais solis ceļā, lai vairāk piestrādātu, lai gūtu labākus panākumus, arī skolotāja mani motivēja, deva papildu materiālus, organizēja papildkonsultācijas. 10. klasē no 25 vietām dabūju 23. vietu, savukārt 11. klasē — 13. vietu. Tobrīd pats izjutu vilšanos, jo likās, ka, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, biju daudz vairāk piestrādājis un cerēju uz labākiem sasniegumiem.
Olimpiādēs ir cits formāts
— Vai iegūtā 13. vieta mudināja strādāt vēl vairāk?
— Jā. Tobrīd nolēmu pievērsties vēl nopietnāk. 12. klases sākumā skolotāja piedāvāja apmeklēt vēl advancētākas mācību nodarbības, kas domātas fizikas olimpiādes laureātiem, kurus gatavo starptautiskajai olimpiādei. Īsti nezinu, kāpēc mani tur iekļāva, pieļauju, ka skolotāja par mani aizlika kādu labu vārdu, arī pats uzrakstīju nelielu motivācijas vēstulīti, un mani pieņēma nodarbībās kā klausītāju. Reizi mēnesī tikāmies, risinājām padziļinātus — valsts olimpiādes līmeņa — uzdevumus, tā bija daļa no mācību procesa. Daudz mācījos arī mājās, lasot grāmatas un internetmateriālus. Esmu pārliecinājies, ka, gatavojoties olimpiādēm, ļoti svarīgi tomēr pildīt iepriekšējo gadu olimpiāžu uzdevumus, tas ir vislabākais veids, kā trenēties un strādāt tieši olimpiāžu formātā. Gatavojoties valsts olimpiādei, tieši tā arī darīju — pildīju iepriekšējo gadu uzdevumus.
— Tavas pūles vainagojās ar panākumiem.
— Jā. Starp 12. klasēm ieguvu otro vietu valstī un arī labākā eksperimentētāja balvu. No pirmās vietas mani šķīra tikai 0,3 punkti, tāpēc abi tikām uz nākamo posmu — Ziemeļvalstu fizikas olimpiādi, kur no Latvijas bija 10 dalībnieki. Šajā olimpiādē dalībnieki nebija sagrupēti klašu kategorijās, bija paņemti daudzsološākie skolēni no Latvijas, kuru vidū biju arī es. Ziemeļvalstu fizikas olimpiādē ieguvu bronzas pakāpi, tur vietas nedala, bet piešķir pakāpes. Pēc rezultātiem no Latvijas komandas es biju ceturtais, savukārt uz pasaules olimpiādi virza piecus labākos, un es iekļāvos grupā.
Jāsaprot, kā zināšanas izmantot
— Cik nopietni uztvēri šo iespēju pārstāvēt Latviju starptautiskajā fizikas olimpiādē?
— Pirms došanās uz Portugāli komanda pavadīja nedēļu treniņnometnē Rīgā kopā ar Amerikas Savienoto Valstu un Austrālijas izlasēm, veicām eksperimentus, risinājām uzdevumus un kopā pavadījām arī brīvo laiku. Nešaubos, ka Austrālijas un ASV komanda bija sagatavota daudz augstākā līmenī, jo valstis ir ar daudz lielāku studentu skaitu, tāpēc no viņiem var izvēlēties pašus pašus labākos, tur ir lielāka konkurence, kas noteikti motivē vēl vairāk un labāk mācīties. Viņi zināja daudzas lietas, ko pie mums māca tikai universitātes 2. un 3. kursa studentiem. Redzēju, ka arī viņi bija uztraukušies, uzdevumi bija pietiekami sarežģīti arī viņiem.
Gatavošanās procesā un olimpiādes norises laikā apmācīja un atbalstīja divi mentori — Latvijas Universitātes Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes asociētais profesors Vjačeslavs Kaščejevs un docents Ģirts Barinovs.
— Kas, tavuprāt, ir olimpiāde — veiksme, zināšanu pārbaude vai cītīga mācību procesa darba augļi?
— Olimpiādē viena diena bija veltīta tikai eksperimentiem, tie bija uzdevumi, kuros grūti paveikties, bija jāzina ļoti daudz no tā, kas nav mācīts skolā. Olimpiāžu formāts ir pavisam citādāks nekā skolas uzdevumos, kur tiek dotas vērtības, formulas un jādabū cita vērtība. Olimpiādē ir daudz augstākas prasības, tematu skaits ir ļoti, ļoti plašs, no visiem iespējamiem tematiem var paņemt jebkuru. Teorijas formāts bija apmēram tāds — ja ir kaut kāda lieta, ko skolēns nekādi nevarētu zināt, piemēram, kaut kādas formulas no universitātes, tad tās iedod. Visu teoriju iedod rakstiski, ar formulām, un tad uzdevums ir kaut ko darīt ar formulām, kombinēt tās ar zināmām formulām, lai iegūtu rezultātu. Ir jābūt priekšzināšanām, jāsaprot, kā savas zināšanas izmantot.
Visi uzdevumi nepadevās
— Cik liela nozīme ir skolotājam skolēna panākumos?
— Ļoti liela nozīme ir atbalstot un motivējot skolēnu, jo zināšanas, ko skolā iegūst, nav pats svarīgākais. Svarīgākais ir radīt interesi, uzturēt to un nepazaudēt motivāciju mācīties. Skolotājam jāiemāca skolēnu un studentu pašam sevi mācīt. Skolotājs nekur tālu netiks, tikai skolēnu mācot, jo tam ir atvēlēts ļoti ierobežots laiks. Ja skolēns vēlas, lai viņam veicas arī augsta līmeņa olimpiādēs, tad pašam pēc savas iniciatīvas jāmācās, skolotājs neko nevar iesākt, ja skolēns pats negrib mācīties. Ļoti svarīga ir interese par konkrētu mācību priekšmetu, interese risināt uzdevumus un iemācīties kaut ko jaunu. Būtu ļoti noderīgi, ja pats skolotājs ar savu mācīšanos raisītu šo interesi un nezaudētu to.
— Cik daudz laika veltīji treniņiem, uzdevumiem?
— Tas bija atkarīgs no dienas, man nebija noteikta grafika, taču patlaban šķiet, ka man būtu bijuši vēl labāki panākumi, ja grafiks tomēr būtu bijis. Visi starptautiskās olimpiādes uzdevumi pilnībā nepadevās, tāpēc domāju, ka vajadzēja vairāk mācīties. Tad, kad es pieķēros kādam uzdevumam, mācījos divas, trīs stundas dienā. Kopumā varu teikt, ka man bija laiks arī daudzām citām lietām, ne tikai mācībām, tomēr varēju visu savu laiku veltīt mācībām. Protams, bija dienas, kad pat piecas stundas no vietas risināju kādu uzdevumu, bet tas nebija katru dienu. Lasīju, trenējos risināt iepriekšējo gadu valsts un starptautisko olimpiāžu uzdevumus, citas dienas vienkārši pildīju un skatījos kaut kādas tēmas. Nemācījos tik daudz, lai man nepavisam nebūtu brīvā laika, arī citos priekšmetos sekmes bija aptuveni tādas pašas kā iepriekš.
— Vai fizika mainās laikam līdzi?
— Ir lietas, kas mainās, un lietas, kas nemainās. Viss, kas kaut kad ir pateikts, paliek atmiņā, un nevar teikt, ka kaut kas tiek aizmirsts. Vecās lietas nepazūd, tikai tiek aizvietotas ar kaut ko citu. Ja gribi kaut ko vienkāršāku, paņem veco, ja gribi precīzāk, tad paņem jauno. Kamēr nav pierādījumu, ka kaut kas ir absolūti nepareizs, tad par to aizmirst. Vienīgais iemesls, kāpēc kaut kas tiek aizvietots, ir tas, ka tiek atrasts kaut kas labāks. Eksperti skatās uz jauno fiziku, un tā mainās, bet par to man vēl nav pietiekami daudz zināšanu. Olimpiādēs vairāk runā par fiziku, kas ir nostiprinājusies, arī skolā mācās klasisko fiziku. Olimpiādēs ir arī nedaudz modernās fizikas, taču arī tam pamats, viss ir pierādīts, nav tā, ka stāsta kaut kādu neprātu! ◆
