Latvijas pašvaldību izpilddirektoru sanāksmē piedalījās arī Aizkraukles novada domes izpilddirektors Einārs Zēbergs.
Latvijas pašvaldību izpilddirektoru sanāksmē piedalījās arī Aizkraukles novada domes izpilddirektors Einārs Zēbergs. Viņš kolēģiem stāstīja par Aizkraukles novada pieredzi inženierkomunikāciju un teritoriju apsaimniekošanā.
Sanāksmē pieredzē dalījās arī Valdis Nemiers — SIA “Talsu namu pārvalde” valdes priekšsēdētājs. Viņš stāstīja par Talsu pilsētas daudzdzīvokļu māju apsaimniekošanu. Zēberga kungs atzīst, ka Talsos viss notiek līdzīgi kā mūsu novada uzņēmumā “Lauma A”. Viņaprāt, interesanta bija valsts aģentūras “Mājokļu aģentūra” Mājokļu apsaimniekošanas departamenta direktores Īrisas Simanovičas informācija par līgumu, kuru par dzīvojamās mājas apsaimniekošanu noslēdz dzīvokļa īpašnieks un mājas pārvaldnieks.
Atjauno desmit gadu laikā
— Kāda ir Aizkraukles novada pieredze?
— Stāstīju par desmit gados paveikto. Tik ilgs laiks bija vajadzīgs, lai Aizkraukle būtu tāda, kāda ir tagad. Vispirms, protams, par to, kā 1997. gadā izstrādājām siltumapgādes koncepciju. Inženierkomunikāciju un teritorijas apsaimniekošanu sākām ar siltumapgādes sakārtošanu. Slēdzām nerentablo katlumāju Torņu ielā un centrālo siltumpunktu. Sākām siltumtīklu rekonstrukciju, mainījām siltumtrasi gan vecpilsētā, gan “Purvciemā”. Ielas bija izrakņātas, bet aizkrauklieši to izturēja, jo saprata, ka jaunā siltumtrase, kuras garantija ir vismaz 30 gadu, ir ļoti vajadzīga, lai dzīvokļos būtu silti un siltums “neizkūpētu gaisā”, kā tas bija līdz tam.
Pēc tam ieviesām siltuma uzskaiti tā patērētājiem un katlumājai, ierīkojām siltummezglus un automatizāciju, modernizējām katlumāju, lai tā darbotos automātiskā režīmā. Projekta īstenošana izmaksāja 1,7 miljonus latu, un mēs toreiz izbūvējām 9,5 kilometrus garu siltumtrasi.
Siltuma zudumi minimāli
— Vai pārveidojumu efektivitāte ir jūtama?
— Par to man arī jautāja, un es pastāstīju, ka pēc šiem darbiem siltuma zudumi tīklos samazinājās vairāk nekā piecas reizes un patlaban ir apmēram 10 procentu gadā. Siltumtarifs, neraugoties uz salīdzinoši lielajām investīcijām, ir viens no zemākajiem valstī. Iedzīvotāji ir apmierināti ar stabilu un mūsdienu prasībām atbilstošu siltumapgādi, būtiski samazinājies arī vides piesārņojums.
Stāstīju par siltumapgādes sakārtošanu arī Aizkraukles ciemā. Jau 2005. gadā tur, izmantojot rūpnieciski izolētas caurules, siltumtīkli atjaunoti. Daudzdzīvokļu māju siltumapgādei uzbūvēta automātiskā gāzes katlumāja, un visiem klientiem ierīkoti automātiskie siltuma punkti, kuri vadāmi no centrālās sistēmas datora. Tas viss izmaksāja 160 tūkstošu latu.
Lielākās Baltijā
— Vai informējāt arī par saules kolektoriem?
— Aizkrauklē ir lielākās saules kolektora iekārtas Latvijā, un tās ir gandrīz vai vienīgās valstī. 2003. gadā tās bija lielākās Baltijā.
To izbūvi sākām 2002. gadā, kad Aizkraukles novada dome noslēdza līgumu ar Dānijas enerģētikas aģentūru par saules kolektoru sistēmas ierīkošanu. Projektu realizējām 2003. gadā, un tas izmaksāja 42 tūkstošus latu, tas bija Dānijas valdības dāvinājums. Iegūto siltumenerģiju izmanto karstā ūdens sagatavošanai novada ģimnāzijā un kā papildu siltumu ģenerējošo iekārtu katlumājā. Mēs šo enerģiju saucam par “zaļo enerģiju”.
Mācās no pašu kļūdām
— Runājāt arī par ielu apgaismojumu?
— 2002. gadā tas bija kritiskā situācijā, tāpēc dome izstrādāja ielu apgaismojuma atjaunošanas plānu un tehnisko projektu. Līdz 2005. gadam nomainījām 15 kilometru kabeļu tīklu, ierīkojām 250 jaunu apgaismojuma balstu un 450 energoekonomisko gaismas ķermeņu. Tiek ierīkota arī datorizēta ielu apgaismojuma telemehāniskās vadības sistēma.
— Ko jaunu un lietderīgu uzzinājāt no kolēģiem?
— Būtībā neko. Talsos un Valmierā saimnieko līdzīgi mums. Mēs mācāmies no savām kļūdām, jo tādas, realizējot tik apjomīgus projektus, bija arī mums. Taču visas ir novērstas, un pilsēta katru gadu kļūst arvien sakārtotāka.
