Aizkraukles novada jauniešu deju kolektīva “Pēda” un vidējās paaudzes deju kolektīvu “Pēda” un “Radi” dalībnieki augustā ar koncertiem piedalījās festivālā Serbijas pilsētā Suboticā un Aizkraukles sadarbības pilsētā Kiškunhalašā Ungārijā. Četros koncertos dejotāji rādīja trīs dažādas programmas.
Deju kolektīvu vadītāja Una Stakle stāsta, ka Kiškunhalašā kolektīvi viesojās pa ceļam uz festivālu Serbijā un tur piedalījās Ungārijas valsts svētkos — Svētā Ištvana dienā. Šajā dienā svin arī pirmās maizes svētkus. Pēc koncerta viesus cienāja ar maizi, kas cepta no jaunās ražas miltiem.
Suboticā, kas ir tikai 10 kilometru no Ungārijas robežas, notika vērienīgs tautas deju festivāls. Tajā piedalījās kolektīvi no Serbijas, Ungārijas, Meksikas, Kostarikas, Itālijas, Spānijas, Burjatijas un Latvijas. Mūsu kolektīvus uzaicināja ungāru kultūras biedrība “Nepkor”. Šai biedrībai ir jau 150 gadu un stipras tradīcijas, tajā skaitā festivālu rīkošanā. Šāds festivāls notika jau 11. reizi.
“Festivāls bija ļoti labi organizēts. Uz skatuves jutāmies kā “Eirovīzijas” konkursā, tā bija necerēti liela. Katru vakaru koncertus vēroja un aktīvi juta līdzi vairāki tūkstoši skatītāju, kuri piepildīja visu pilsētas galveno laukumu,” stāsta Una Stakle. “Organizatori par katru valsti bija sagatavojuši vizītkarti — videoklipu. Tas bija patīkams pārsteigums — tik tālu no mājām redzēt Latvijas brūnās govis, rasas lāses, plīvojošu karogu, dzirdēt latviešu mūziku un secināt, ka bija atrasts mūsu zemei raksturīgais. Festivāla mājaslapā http://interetno.net/dance-groups ir ievietotas visu festivāla deju kolektīvu fotogrāfijas, tur esam redzami arī mēs. Pie tā, ka, latviešu tautastērpos ģērbušies, mēs piesaistām gan profesionālu, gan amatierfotogrāfu uzmanību, jau esam pieraduši. Šoreiz izbaudījām, kā jūtas īstas “zvaigznes”, jo skatītāji ik uz soļa lūdza mums autogrāfus. Viņu blociņos rakstījām savus vārdus, “Pēdas” mājaslapas adresi, Aizkraukles vārdu un zīmējām mazas pēdiņas. Izjutām, ka Serbijā tautas mākslu ļoti augstu novērtē. Vislabāk skatītājiem patika latviešu tautas dejas “Sudmaliņas” un “Oira”. Serbijā un Ungārijā izbaudījām karstu vasaru — dienas vidū ēnā bija plus 40 grādu. Katru reizi festivālos mūs nebeidz pārsteigt, cik ungāri, serbi un citu tautu pārstāvji ir lieli savas zemes patrioti. Piemēram, savas valsts himnu tās dzimšanas dienas sarīkojumā viņi dzied visi kā viens un bez jebkāda pavadījuma, turklāt daudzbalsīgi. Tas tādēļ, ka lielākajā daļā Eiropas valstu dziedāšana un muzicēšana ir dzīvesveids — to dara ģimenē no agras bērnības līdz sirmam vecumam, un valstiski tas tiek atbalstīts un uzskatīts par pamatvērtību. Būtu labi, ja arī Latvijā atcerētos, ka no dziedāšanas katrā sētā radās Dziesmu svētku tradīcija. Jo dziedāt var visi, tikai prasmes ir jāattīsta un to nedrīkst aizmirst darīt.”
