Aizkraukles pilsēta izveidojās saistībā ar Pļaviņu hidroelektrostacijas būvniecību.
Aizkraukles pilsēta izveidojās saistībā ar Pļaviņu hidroelektrostacijas būvniecību. Cilvēku, kuri te nodzīvojuši 40 un vairāk gadu, mūžs lielākoties saistīts tieši ar spēkstacijas celtniecību un darbu tajā. Arī Valdi Birzgali uz toreizējo Stučku atvilināja tieši šis objekts.
Vidzemes puika Zemgalē
Valdis Birzgalis ir no Vidzemes, viņa dzimtā puse ir Salacgrīva, kur joprojām ir viņa dzimtas mājas, un tajās saimnieko Birzgaļa kunga brālis. 1956. gadā Valdis Birzgalis beidza universitāti, kur bija apguvis stiprās strāvas un elektrostaciju zinības, bet viņa diplomdarba tēma bija “Automatizētā hidroelektrostacija uz Daugavas”.
Darba gaitas vidzemnieks sāka Limbažu rajonā. Birzgaļa kunga pirmā darba vieta bija Tūjas ķieģeļu fabrika, kur viņš bija mehāniķis enerģētiķis, vēlāk strādāja Limbažu filca rūpnīcā. Kopš 1965. gada viņa darba grāmatiņā visi ieraksti saistīti ar darbu Pļaviņu hidroelektrostacijā, kur aizvadīti 35 darba gadi.
Tikai lauki un krūmi
“Vispār tur, kur tagad ir Aizkraukles pilsēta, bija tukša vieta — dažas lauku mājas, bet Daugavas krastā — alkšņu un ievu krūmi.”
Valdis Birzgalis atceras:
— 1965. gadā jau kļuva skaidrs, ka šajā vietā tiešām būs spēkstacija. Pirmajos gados kopš būvdarbu sākuma arī paši strādnieki neticēja, ka te vispār kaut kas iznāks. Sākumā pamatos tikai klāja neskaitāmas betona kārtas, bet līdz spēkstacijas būvniecībai vēl ilgi netika. Kad pirmo reizi ierados šajā vietā, te bija uzbūvētas tikai dažas mājas un Daugavas HES celtniecības pārvalde. Tā ir ēka, kur šobrīd ir “Staburaga” redakcija.
Toreizējā Ļeņina, tagad Spīdolas, ielā divas daudzdzīvokļu mājas jau bija pabeigtas, trešo cēla. Vienā no šīm pabeigtajām mājām arī man kā spēkstacijas darbiniekam iedeva vienu istabu. Vēlāk speciāli spēkstacijas darbiniekiem uzbūvēja divas lielas dzīvojamās ēkas un kotedžas. Arī par manu mājvietu kļuva viena no šīm mājām, taču, tā kā mana ģimene dzīvoja Rīgā, tad, kā dzied dziesmā, “es katru sestdien”s vakaru arvien, arvien…” devos pie sievas un bērniem.
Nodrošina sakarus
Sākumā Valdis Birzgalis bija sakaru un tālvadības inženieris, bet vēlāk kļuva par sakaru nodaļas vadītāju.
“Aizkraukles sakarnieku kolektīvs 1965. gada 9. jūlijā ar sakariem nodrošināja speciālistus Pļaviņu HES būvbedres applūdināšanas laikā, kā arī Daugavas aizbēršanas laikā 16. jūlijā.”
Sirmais kungs stāsta, ka viņa un kolēģu pārziņā bija iekšējo telefonsakaru nodrošināšana, bez tā, protams, tik lielā objektā nevarēja iztikt. Ierīkoja arī skaļruņus, pa kuriem varēja izsaukt un arī norāt darbiniekus, organizēt darbu, paziņot ko svarīgu. Birzgaļa kungs atceras, ka ar skaļruni saistīti arī dažādi piedzīvojumi. Gadījās, ka to aizmirsa izslēgt, bet runātājs turpināja sacīto, kaut tas visu ausīm nebija domāts.
Visu mūžu jāmācās
“Lai arī universitāti beidzu piecdesmitajos gados, visu mūžu, strādājot spēkstacijā, esmu mācījies, jo nācās apgūt arvien jaunas tehnoloģijas. Visu, ko inženieri izgudroja spēkstacijas tālvadības un sakaru nodrošināšanai, ieviesām dzīvē. Protams, nevarēja iztikt bez sakariem arī ar pilsētu, tāpēc mums izveidojās ļoti cieša sadarbība ar Andri Liepiņu, kurš sāka veidot pirmo Aizkraukles sakaru iecirkni, bija pirmais telefona centrāles vadītājs. Veidoju arī vietējo telefona centrāli spēkstacijā, kuru savienojām ar pilsētas centrāli,” stāsta aizkrauklietis.
Aizdzied līdz zelta medaļai
Spēkstacijas darbinieki ne tikai kopā strādāja, bet arī atpūtās. Tieši no spēkstacijas darbiniekiem radās pirmie pašdarbības kolektīvi pilsētas kultūras namā. Sešdesmitajos gados pilsētā izveidoja vīru vokālo ansambli, kurā daļa dziedātāju bija no spēkstacijas. Tajā dziedāja arī Valdis Birzgalis.
Spilgtākās atmiņas ir par tautas mākslas festivālu Maskavā 1970. gadā, kur šis kolektīvs ieguva zelta medaļu. Toreiz vīri turp devās kopā ar Pļaviņu deju kolektīvu “Daugaviņa”. Tajā laikā tikko sāka veidoties krāsu televīzija, un Maskavā mūsu pašdarbniekus nofilmēja franču televīzija un vēlāk pārraidīja to Francijā.
1967. gadā līdz ar Stučkas pilsētas un rajona dibināšanu izveidoja arī vīru kori. Ar laiku visi ansambļa dalībnieki sāka dziedāt korī. Valdis Birzgalis vīru korī “Staburags” dzied kopš 1976. gada, viņš ir pirmais tenors.
Dziesmu svētkos 13 reižu
Valdis Birzgalis stāsta: “Var teikt, ka kopā ar dziesmu esmu jau kopš dzimšanas. Mans tēvs bija ļoti muzikāls un aktīvs sabiedriskais darbinieks. Dziedot Salacgrīvas vidusskolas korī, es pirmo reizi stāvēju uz Dziesmu svētku skatuves Esplanādē, bet pēc pieciem gadiem, students būdams, jau dziedāju lielajā Mežaparka estrādē. Kopš tā laika Dziesmu svētkos esmu piedalījies 13 reižu.”
Dziedādams ansamblī un korī, Valdis Birzgalis piedalījies koncertos tepat Aizkrauklē un Latvijā, kā arī ārzemēs. Eksotiskākais piedzīvojums bija kāpšana uz Āfrikas kontinenta zemes. Būts arī Spānijā, Portugālē, Francijā, Vācijā, Austrijā, Itālijā.
“Vairāk nekā 40 manas dzīves gadu bijuši saistīti ar darbu spēkstacijā un darbošanos pašdarbības kolektīvos. Tikpat ilgu laiku par savējo saucu arī šo pilsētu. Kopš pirmsākumiem tā attīstījusies ļoti strauji un pēdējos gados kļuvusi īpaši skaista un sakopta,” piebilst Valdis Birzgalis.
