Aizkraukles Vēstures un mākslas muzeja izstāžu namā “Kalna Ziedos” atklāta izstāde no muzeja krājuma “Aizkraukles novads 100 gados”. Izstādes moto — no kara izpostītas viensētas līdz pilsētai, un tās centrā ir aizkrauklieša Andra Ozoliņa lielformāta fotogrāfija —
Aizkraukle šodien no putna lidojuma. Ekspozīcija iekārtota ar biedrības “Daugavas Savienība” atbalstu, un tā muzejā būs skatāma līdz gada beigām.
Aizkraukles Vēstures un mākslas muzeja vadītāja Dzintra Cepure, atklājot izstādi, stāstīja gan par tās tapšanu, gan par eksponātu izvēli, izkārtojot tos atsevišķās vitrīnās. “Aizkraukles novads 100 gados atspoguļo ēku un pilsētas būvniecību un citus tās attīstības procesus, jo, būvējot mājas, būvēja arī valsti.
Izstādē apskatāmi gan ieroči no Pirmā un Otrā pasaules kara, unikāli materiāli, kas ataino lauksaimniecību un sadzīvi starpkaru posmā, Sibīrijā uz bērza tāss rakstītas vēstules, to papildina arī aizkrauklieša Jura Kruglova 48 gadus vecais motorollers, kas joprojām ir darba kārtībā un ar tehnisko apskati.
Izstādē ir vairākas fotogrāfijas, kurās redzams, kā aizkrauklieši nodod labību valstij, bet neviens no cilvēkiem neskatās uz fotogrāfu, objektīvā, katrs skatās citā virzienā, tas lieliski atspoguļo cilvēku tā brīža emocijas.
Ekspozīcijā apskatāma arī zirga pase, ko 1938. gadā Neretas pagasta valde izdevusi zirga īpašniekam Ābramam Cadrovičam, bet viens no vērtīgākajiem izstādes eksponātiem ir piemiņas plāksne Pirmajā pasaules karā un Brīvības cīņās kritušajiem sēreniešiem, kas atradusies Sērenes pagasta namā, padomju laikā norauta un sadauzīta. Vietējo iedzīvotāju glabāta pagastnama bēniņos, bet Atmodas gados nodota muzejam.
“Fiziski un emocionāli smagi bija pēckara gadi, kad sākās īpašumu kolektivizācija, bet vēl grūtāk klājās tiem, kuri šos gadus pavadīja izsūtījumā. Aizkraukle, padomju laikos Stučka, ir viena no jaunākajām Latvijas pilsētām, kas radās 20. gadsimta sešdesmitajos gados kā celtnieku ciemats, līdz ar to liela daļa eksponātu veltīta padomju gadiem — Stučkas pilsētas celtniecībai un attīstībai. Stāsts noslēdzas ar atmiņām par salīdzinoši neseno un tomēr jau piemirsto laiku — atmodu un brīvvalsts atjaunošanas gadiem. Izstādes caurviju motīvs ir naudaszīmes. Tās stāsta par režīmu un varu maiņu Latvijā šajos 100 gados, par brīvības centieniem, kuri pavēruši ceļu spēcīgai un attīstītai valstij,” teic Dzintra Cepure.
Izstādes kuratore autore Lilija Jakubenoka stāsta, ka izstādē šoreiz galvenā uzmanība vērsta nevis personībām, bet notikumiem, taču arī katrā notikumā atklājas cilvēks: “Tāpēc nav aizmirsts arī Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris — Konrāds Dekerts, Iršu vācietis, kas ir unikāla personība. Viens no izstādes emocionālākajiem stāstiem ir saistībā ar Jāņa Bērziņa personiskajām lietām. Viņš ir bijis jauns puisis, kas no Pļaviņu ģimnāzijas iesaukts vācu armijā, cīnījies vācu leģionā un kritis. Viņa personiskās mantas — ķemmīte un nazis — izņemtas pēc pārapbedīšanas, visaizkustinošākais ir viņa vecāku saglabātā matu cirta, kas nogriezta gada vecumā, un šūpuļdziesmas teksts, ko viņam vecāki dziedājuši bērnībā. Tas parāda to, kā ar viena cilvēka dzīvesstāstu varam izjust kara radītos pārdzīvojumus ģimenēs.”
Aizkraukles novada domes priekšsēdētājs Leons Līdums izstādes atvēršanas svētkos sacīja, ka visu gadu pieminam Latvijas valsts simtgadi, bet ļoti svarīgi apzināt un parādīt tieši savu novadu, kādi esam bijuši šajā laika griezumā: “Vairāk zinām pēdējo piecdesmitgadi, mums ir tas vēstures pārrāvums, retajam te ir dzīvojuši priekšteči, mēs visi esam agrāk vai vēlāk imigrējuši. Aizkraukli labāk pazīstu simtgades pēdējā trešdaļā, tad tieši ir ļoti interesanti izzināt pagātni. Pagātne liek izprast savas saknes, domāju, īpaši tas būtu svētīgi jaunajai paaudzei, lai zinātu, kur dzīvo viņu vecāki, kur dzīvo paši.” ◆
