4. turpinājums. Sākums 17. septembra numurā. Arī latviešu rakstnieks Jānis Veselis, kurš jūlijā bija piedalījies ierakumu veidošanā pie Totēnu kalna, vēlāk ar nožēlu atcerējās, ka viņa raktās pozīcijas Mazo Jelgaviņu nebija pasargājušas.
(4. turpinājums. Sākums 17. septembra numurā.)
Arī latviešu rakstnieks Jānis Veselis, kurš jūlijā bija piedalījies ierakumu veidošanā pie Totēnu kalna, vēlāk ar nožēlu atcerējās, ka viņa raktās pozīcijas Mazo Jelgaviņu nebija pasargājušas.
Šī kauja, tāpat kā poļu—zviedru spēkošanās par Jaunjelgavu 1621. gadā un Napoleona karagājiens 1812. gadā, pilsētā radīja milzīgus postījumus.
Mēģina ieņemt Daudzeses augstieni
Jau dažas dienas pirms Jaunjelgavas kaujas abas karojošās puses izvērsa aktīvu karadarbību Daudzevas virzienā. 28. augustā krievi pastiprināja savu Daudzevas grupējumu ar diviem strēlnieku pulkiem, bet vācieši izvirzījās līdz Mentas stacijai.
Nākamajā dienā vācu 6. kavalērijas divīzija saņēma pavēli uzbrukt Daudzevas stacijas virzienā. Divas dienas viņi lēnām spieda atpakaļ krievu kavalēriju un 31. augusta vakarā sasniedza līniju Ķesteri—Lojāni. Tagad par svarīgāko vācu karaspēka uzdevumu kļuva augstienes ieņemšana pie Daudzeses.
1. septembrī vācu jātnieki kopā ar kājniekiem enerģiski mēģināja ieņemt Daudzeses augstieni. Viņi nežēlīgā cīņā pievirzījās cieši klāt pretinieka ierakumiem, bet nespēja ieņemt šīs stipri nocietinātās krievu pozīcijas, jo tās sīksti aizstāvēja kņaza Trubeckoja kavalērijas grupa, kurā bija apvienoti 1. un 2. kavalērijas divīzijas spēki.
Latvietis komandē krievu bataljonu
Savukārt rajonā ap Daudzevas staciju cīnījās krievu 3. strēlnieku divīzija ģenerāļa Foka vadībā. Vienu šo cīnītāju bataljonu komandēja izcilais latviešu pulkvedis Jānis Kalniņš, kurš vēlāk kļuva par 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljona komandieri. Foks neaprobežojās ar aizsardzības taktiku. Viņš 2. septembrī uzbruka vācu pozīcijām un izspieda viņus no Jurģelāniem. Savukārt vācieši nespēja izdzīt krievus no Lojāniem, jo te paspēja izvērst savus spēkus krievu 60. divīzija.
3. septembra naktī pie Jurģelāniem krievi atvairīja pretinieka uzbrukumu. Pēcpusdienā krievu lidotāji pamanīja, ka lieli pretinieka spēki no Jaunjelgavas pa lielceļu dodas austrumu virzienā, tāpēc ieņēma pozīcijas no dzelzceļa gar Lauces upi līdz Daugavai.
Traucē rīta miglas
4. septembrī abas karojošās puses pārgrupēja savus spēkus, bet nākamajā dienā Lauces upei tuvojās arī Jaunjelgavas kaujas uzvarētāji: Homeijera brigāde un 41. kājnieku divīzija. Vāciešiem nācās uzbrukt dzelzceļa joslā, jo ceļi pēc ilgstošajām lietavām bija izmirkuši un apgrūtināja karaspēka, īpaši artilērijas, pārvietošanos. Savukārt ilgstošās rīta miglas ietekmēja redzamību, un līdz ar to artilērijas sagatavošana sākās novēloti, parasti vēlā rīta stundā.
Gaidot vācu uzbrukumu, Foka brigāde savus spēkus bija atvilkusi pie Daudzevas stacijas un Tapaskroga, bet Daudzeses rajonu turpināja aizstāvēt Trubeckoja kavalērija.
Pulvera smaka nomāc ziedu smaržu
Vācu 41. divīzijas komandieris vairs negaidīja nopietnu pretestību no krievu 60. divīzijas, kura aizstāvējās Lauces upes kreisajā krastā. Tādēļ viņš sūtīja kaujā tikai savu avangardā esošo 18. pulku. Pretinieka nenovērtēšana šoreiz vāciešus pievīla. Kā jau to varēja gaidīt, uzbrukums ar tik nelieliem spēkiem drīz vien apsīka stiprajā pretinieka ugunī.
Panākumus vācieši neguva arī vēl pēc viena pulka iesaistīšanās kaujā, un viņi sāka veidot ierakumus 300 metru attālumā no krievu pozīcijām. Kad pulvera smaka nomāca ziedu smaržu, ierakumos gulēt noteikti nebija priecīgi, īpaši brīžos, kad abas karojošās puses šķīra nieka pārsimt metru.
6. septembrī pēc pusdienas, kad izklīda migla, vācieši sāka intensīvu artilērijas apšaudi, kas ilga vairākas stundas. Viņi bija ņēmuši vērā iepriekšējās dienas kļūdas un tagad cīņā sūtīja trīs kājnieku pulkus. Krievu karaspēks neizturēja šo triecienu un atkāpās aiz Lauces upes. Arī Homeijera brigāde salauza Foka pretestību pie Tapaskroga un vajāja to līdz Daudzevas stacijai.
Šajā vakarā krievu korpusa pulki apstājās Lauces upes austrumu krastā, bet vācu vienības, nogurušas un savā starpā sajaukušās, sāka nostiprināties rietumu krastā. Pāri šaurajai Lauces ielejai visu nakti turpinājās nikna artilērijas apšaude.
