2. turpinājums. Sākums 17. septembra numurā. Siena trūkums un ierobežotais auzu daudzums spieda zirgiem izbarot pat nekvalitatīvos salmus, kurus noplēsa no zemnieku māju jumtiem.
(2. turpinājums. Sākums 17. septembra numurā.)
Siena trūkums un ierobežotais auzu daudzums spieda zirgiem izbarot pat nekvalitatīvos salmus, kurus noplēsa no zemnieku māju jumtiem.
Neveiksme pie Jaunjelgavas
29. augustā karaspēka un ieroču koncentrācija pie Jaunjelgavas bija pabeigta, un Ņemanes armijas virspavēlnieks ģenerālis fon Belovs pavēlēja uzbrukt. Kauja, kā ierasts, sākās ar artilērijas apšaudi. Tad triecienvienības devās uz priekšu. Likās, viss dzīvais krievu ierakumos iznīcināts un šķēršļu vairs nebūs. Taču — nē!
Nonākuši 150 metru no krievu ierakumiem, vācieši tālāk netika, jo ļoti spēcīgā uguns viņus piespieda nogulties un veidot ierakumus. Arī pēc otrās un trešās artilērijas sagatavošanas uguns vāciešu uzbrukumi nesasniedza mērķi. Krievi šajā kaujā cīnījās ļoti varonīgi.
Kaujā par Jaunjelgavu atkārtojās Pirmā pasaules kara ierastā aina, kad militārie vadītāji nespēja izdomāt labāku pretinieka aizsardzības līniju salaušanas veidu kā vien tiešu frontālu uzbrukumu. Aizsardzības taktika praktiski līdz Pirmā pasaules kara beigām bija pārāka par uzbrukumu, jo masveidīga ložmetēju lietošana bija kā radīta uzbrūkošā karaspēka iznīcināšanai.
Uzbrukumi efektīvāki kļuva kara beigu posmā, pēc tanku iesaistīšanas karadarbībā. Sliktās ceļu kvalitātes dēļ šajās kaujās nevarēja izmantot automobiļu vienības.
Ērberģe vāciešu rokās
Daudz sekmīgāk šajā dienā vācu karaspēks cīnījās Mazzalves pusē. Vācu jātnieki uzbruka Susējas upes iecirknī pie Ērberģes, bet Ešborns ieņēma pozīcijas pie Viesītes upes Mūrmuižas apkārtnē. Sākumā krievi mēģināja izvairīties no sadursmes ar vācu jātniekiem pie Ērberģes un atkāpās uz ziemeļiem. Taču, satiekoties te ar Ešborna karaspēku, vakarā norisinājās kauja, kurā krievi zaudēja. Ērberģe nonāca vāciešu rokās, bet krievu 1. un 2. kavalērijas divīzija, kuras cīnījās šīs apdzīvotās vietas rajonā, atkāpās Daudzevas virzienā.
Divas nākamās dienas pagāja bez nopietnām kaujām. Labos laika apstākļus nomainīja lieti, kuri meža ceļus karaspēka vezumiem padarīja praktiski neizbraucamus.
Ierakumus apskata cars
Situācija pie Jaunjelgavas joprojām palika bez pārmaiņām, jo vācu 152. pulkam neizdevās forsēt Daugavu rietumos no pilsētas. Tomēr vācieši ļoti nopietni gatavojās cīņai par pilsētu. Lai pastiprinātu triecienu, no Radvilišķiem uz Jaunjelgavu izsūtīja smago haubicu bataljonu. Taču tas pa izmirkušajiem ceļiem ar savu munīcijas kolonnu tik lēni virzījās uz galamērķi, ka nolēma to negaidīt. No gūstekņu liecībām noskaidroja, ka pieejas Jaunjelgavai sedz piecas spēcīgi nostiprinātas ierakumu līnijas, kuras apskatījis pats Krievijas cars un atzinis par priekšzīmīgām.
31. augustā Skaistkalnē ieradās ģenerālis fon Rikthofens un pārņēma visas vācu armijas grupas vadību no Lindes līdz pat Lietuvas pierobežai. Viņš savām vienībām pie Jaunjelgavas pavēlēja sagatavoties ar tādu aprēķinu, lai izšķirošo uzbrukumu pilsētai varētu veikt 3. septembrī.
(Turpmāk vēl)
