Lai
veiksmīgi audzinātu bērnu, ideālajā pasaulē visi pieaugušie,
kas iesaistās bērna audzināšanā, to darītu pēc vienotiem
principiem. Kāpēc tas ir tik svarīgi un kā uz šādu vienotību
virzīties, stāsta psiholoģe Iveta Aunīte.
Viens
no galvenajiem nosacījumiem bērnu audzināšanā ir konsekvence,
tomēr, kā norāda speciāliste, atšķirīgi uzskati par bērnu
audzināšanu vēl joprojām ir biežs nesaprašanās iemesls
ģimenēs. Reizēm jaunie vecāki pārlieku baidās no pārāk lielas
vecvecāku ietekmes, bet citkārt vecvecāki neredz robežas
lutināšanai. Ja vecvecākiem tomēr jāpieskata mazbērni ilgāku
laiku (piemēram, vasaras mēnešos), Iveta Aunīte iesaka vecākiem
dot vecvecākiem atlaides un atkāpties no atsevišķiem noteikumiem.
“Viena no vecvecāku funkcijām ir mazliet palutināt mazbērnus –
ar uzsvaru uz “nedaudz”,” situāciju no vecvecāku skatupunkta
ieskicē speciāliste.
Speciāliste
atgādina – noteikumi bērnu audzināšanā nav domāti tam, lai
kādu sodītu vai ierobežotu. “Noteikumi pastāv visās veselīgās
attiecībās un ir jebkuras veiksmīgas sadarbības pamatā.
Noteikumi ir vajadzīgi drošībai. Apēsts kilograms konfekšu,
visticamāk, nav nekas labs, bet 2–3 konfektes pēc kārtīgi
paēstām pusdienām lielu ļaunumu nenodarīs. Tieši tāpēc, lai
veidotu bērnam izpratni par to, kas ir pieļaujams un kas – nē,
būtu vēlams vienoties par kopīgiem audzināšanas principiem”,
stāsta Rimi
Bērniem
eksperte.
Vienojies
par robežām, lai nerodas dubultie standarti
Lai
arī varētu šķist, ka pielāgošanās un spēja reaģēt uz
dažādiem noteikumiem bērnos veicina elastību, šādai situācijai,
kad vienā mājā valda vieni noteikumi, bet otrā – citi, ir savi
riski. Dzīvojot pēc dažādiem noteikumiem, bērnam neveidojas sava
uzvedības līnija, viņš zaudē orientierus un iemācās tikai
pielāgoties. Tas nozīmē, ka bērnam neveidojas sava griba, stingra
nostāja jeb mugurkauls un sapratne par to, kā ir jāuzvedas, kas ir
labi vai slikti.
Ja
pieaugušie spēj vienoties, sadarboties un bērnus audzināt pēc
vienotiem principiem, tas palīdz izvairīties no situācijām, kad
bērns jūtas apjucis.
Ne
mazāk svarīgi ir strīdīgās situācijās negraut vienam otra
autoritāti. Tas mēdz notikt ar tādām frāzēm kā “es tev
labprāt iedotu konfekti, bet mamma un tētis (vecmāmiņa/vectētiņš)
neļauj” vai “es iedošu konfekti, bet nesaki mammai un tētim
(vecmāmiņai/vectētiņam)”. Šādas frāzes noved pie dubultiem
standartiem un rada stresu bērnam. Ja bērns vecvecākiem jautā pēc
kaut kā, ko vecāki nav atļāvuši, vecvecākiem būtu jāsaka:
“Kad atnāks mamma, pajautāsim, vai drīkst apēst otru
saldējumu.” Tas negraus vecāku autoritāti un veicinās sadarbību
pieaugušo starpā.
Ja
bērnam trūkst stabilitātes un konsekvences no pieaugušo puses,
tas bieži vien atspoguļojas arī nestabilā bērna uzvedībā,
tāpēc ir ļoti vēlams rast iespēju bērnu audzināt pēc
vienotiem principiem. “Pieaugušie nevar no bērna sagaidīt
atbilstošu uzvedību, ja paši dod pretrunīgus noteikumus vai
norādījumus. Cik nestabili būs pieaugušie savā starpā, tik
nestabila
būs arī bērna uzvedība,” riskus iezīmē Iveta Aunīte un
piebilst, ka situācijas, kurās veidojas dubultie standarti, nākotnē
rada neirotisma risku.
Paslavēt vecvecākus
Reizēm
vienošanās par vienotu bērnu audzināšanu nenāk viegli, taču ir
vērts papūlēties. Vienkāršs un efektīvs veids, kā panākt
vienošanos, būtu paslavēt vecvecākus par lietām, kas viņiem
labi izdodas – par pasaciņas lasīšanu, kopīgu makšķerēšanu
un tamlīdzīgi. Kad pieaugušie bērni izsaka atzinību saviem
vecākiem, tas ļauj viņiem vieglāk uztvert arī lūgumu kaut ko
nedarīt vai pārlieku nelutināt mazbērnu. Tas vecvecākiem liks
justies novērtētiem, un viņi jutīs, ka pieaugušie bērni ir
pateicīgi par to, ko viņi dara mazbērnu labā. Tas arī labāk
palīdzēs vienoties par tām lietām, kur vecākiem un vecvecākiem
ir atšķirīgi uzskati. “Tas noteikti būtu draudzīgs tonis, kā
palūgt vecvecākiem ievērot kādu noteikumu, piemēram – gribētu
palūgt nedot gāzētos dzērienus bērnam, labāk iedod viņam savu
garšīgo dzērveņu morsu,” idejās dalās eksperte.
Atsaukties uz autoritātēm
Lai
vienotos par labākajiem audzināšanas principiem, ir vērts arī
atsevišķos jautājumos vecvecākus izglītot vai informēt par
jaunākajam tendencēm bērnu audzināšanā, uzturā, psiholoģijā.
Protams, tas ne vienmēr nostrādā, un ne vienmēr vecvecāki ņem
vērā ārstu vai speciālistu ieteikumus, tomēr ir vērts
mēģināt. Jārēķinās ar iespējamu vecvecāku uzskatu, ka,
izaudzinot savus bērnus, viņi ir jau visu apguvuši un pēc šīm
metodēm var audzināt arī mazbērnus.
Ja vienošanās neizdodas
Ja
tomēr sadarbība neveidojas, vecākiem atliek izvēlēties, kā
rīkoties. Ir situācijas, kad vecvecāki šķiet vienīgā opcija,
kas noteiktā laikā var pieskatīt bērnus. Tomēr, vecākiem
jāapzinās, ka bērnu audzināšanas noteikumi pie vecvecākiem var
būt atšķirīgi, un jārēķinās, ka pēc dzīvošanās ar
vecvecākiem bērnam var būt grūti iekļauties agrākajos rāmjos
un atšķirīgi audzināšanas principi var izraisīt diskomfortu un
uzvedības problēmas. Lai nerastos šāds nevajadzīgs stress, paši
vecāki uz maiņām var vismaz daļēji vadīt laiku pie vecvecākiem,
lai kaut nedaudz sekotu līdzi tam, vai noteikumi tiek ievēroti.
Tāpat bērnu pieskatīšanai var algot auklīti, ar kuru būs
vieglāk vienoties par audzināšanas noteikumiem. Tomēr, ja neviens
no šiem variantiem nav iespējams un sadarbība ar vecvecākiem
neveidojas, bērnu audzināšana jāuzņemas vecākiem pašiem.
